Sekodegunam.lv

Visiem zināms psiholoģiskais fenomens, ka cilvēki mēdz stipri pārvērtēt visu, ko nevar tik viegli iegūt. Neba Zane slikta bija – tomēr Baibiņa, kura uzreiz vis rokā nedevās, Uldim šķita daudz vērtīgāka un iekārojamāka. Šo homo sapiens īpatnību (jo par dzīvnieku pasauli man nav informācijas) smaržu biznesā izmanto ļoti bieži. Alternatīvās smaržu kompānijas jau tā ir salīdzinoši ar meinstrīmu visai nepieejamas, bet arī tās vēl pamanās kādu no savām līnijām padarīt vēl īpašāku. Ņemsim kaut vai Tom Ford Private Blend vai By Kilian galvaspilsētu ekskluzīvus. Tāpēc mani patīkami pārsteidza Seržs Lutēns kādā intervijā (sasodīts, nevaru vairs atrast oriģinālo linku), kas bija veltīta viņa kompānijas ekskluzīvās līnijas pārdošanas uzsākšanai Savienotajās Valstīs. Pēkšņi šis snobs man par pārsteigumu paziņoja, ka, viņaprāt, jābeidz viss šis haips ap atsevišķu smaržu super-eksluzivitātes cildināšanu, jo cilvēkos tas var radīt maldīgu priekšstatu par to, ka viņu persona kļūs īpašāka, smaržojoties tieši ar grūti pieejamajiem aromātiem. Jo (un šeit seko pats galvenais) īsteno ekskluzivitāti cilvēkam piešķir tikai un vienīga viņa paša personība.

Tomēr cilvēku, kuri grib smaržoties tikai ar to, ko nevar dabūt, netrūkst. Vislabāk šo problēmu var risināt veidojot pats savu aromātu kopā ar parfimēru. Londonā un Parīzē tas maksā oi-oij, cik dārgi – nu, apmēram, tikpat, cik par jauna aromāta radīšanu maksātu YSL vai Dior – pacentieties paši iedomāties. Savukārt pie lietuviešu parfimēra-meistara Aista Mickeviča tas izmaksā aptuveni 150 eiro. Šajā gadījumā jūs saņemsiet 100 ml pudelīti jūsu acu priekšā radīta aromāta, bet ne pašu smaržu formulu. Tā kā daudzi man ir jautājuši, kas un kā īsti notiek šajās Pop-Up Perfume Bar sesijās, padalīšos pieredzē. Pati esmu šādā akcijā piedalījusies divas reizes un labprāt darītu to vēl un vēl. Galvenokārt, tāpēc, ka vienmēr esmu sapņojusi par iespēju iebāzt degunu parfimēra darbā, uzzināt, kā top smaržas un izošņāt pēc iespējas vairāk dažādu smaržīgu vielu. Parfimēri, kā zināms, savas zināšanas tālāk labprātīgi nodod tikai atrodoties par matu no nāves, tāpēc iespēju redzēt smaržu radīšanas procesu savām acīm (un degunu), es nekādi nedrīkstēju palaist garām.

Pierakstoties uz sesiju pie Aista, kurš nu jau visai regulāri ierodas Rīgā apciemot savus fanus, var rēķināties ar to, ka vismaz stundu viņš savu uzmanību veltīs tikai tev. Tā kā viņa pirmā profesija pirms zīmola FUMparFUM radīšanas bija aktieris (attiecīgi arī radio un TV raidījumu vadītājs), tad tikšanās ar Aisti ir tīrā izklaide. Tu vari uzdot viņam jautājumus par visu, kas tevi interesē parfimērijā. Pat, ja viņš no atbildes veikli izvairīsies, tad vismaz asprātīgi pajokos. Uz manu jautājumu – no kādām sastāvdaļām viņš smaržās veido pūdera noti, Aistis viltīgi pasmaida un atbild, ka tam viņš ņem īpašu pudelīti ar uzrakstu “Powder”.

Sesija sākumā atgādina vizīti pie ārsta – tu apsēdies pretī parfimēram un viņš noliek tavā priekšā uz galdiņa vairākus desmitus pudelīšu, kuras jāsašķiro divās vai pat trīs grupās – tajās, kuras patīk, tajās, kuras nepatīk un tajās, kuras “ir okei”. Jo vairāk iepazīstu aromātu pasauli, jo vairāk smaržu es sāku uztvert bez pretenzijām, tāpēc man arvien grūtāk atlasīt pudelītes, kuras galīgi nepatīk. Tomēr lēmums ir jāpieņem, citādi process un rezultāts kļūst nekontrolējams.

Nākamais solis – izvēlēties no “apstiprinātajām” pudelītēm sirdsnotis, pamatnotis un jau pašās beigās – virsnotis. Šeit nu parfimērs sāk piedāvāt savus padomus un ieteikumus, jo, lai eksperiments neizgāztos, jāņem vērā parfimēram vien zināmas likumsakarības. Kad sastāvdaļas pirmajiem akordiem izvēlētas, Aistis ņem stikla trauku un ar gareniem metāla kociņiem pilina tajā sev vien zināmu skaitu pilienu no katras pudelītes. Viss tiek pierakstīts slepenajā blociņā un, gadījumā, ja klients vēlas aromātu atkārtot, to izdarīt nav problēmu.

Pirmā Pop-up Perfumes Bar smaržu sesija, kurā piedalījos, notika pagājušajā ziemā, kad tumsas un aukstuma nomākta pavilkos uz saldiem un vasarīgiem aromātiem. Tauer Perfumes smaržu Une Rose Vermeille iespaidā par sirds noti izvēlējos rozi, kurai tika pievienota vaniļa un vairākas sveķu notis. Virsnotīm vasarīgi zaļai noskaņai pievienojām vairākus pilienus no pudelītes ar uzrakstu “Fresh Cut Grass”. Brīdī, kad visas izvēlētās sastāvdaļas bija sajauktas, Aistis iedeva man paostīt rezultātu un ļāva izlemt – vai esošajām 10 notīm pievienot vēl kaut ko. Tā kā 10 ir mans skaitlis, nolēmu, labāk palikt pie Smilļģa formulas, proti – “kaislības, skaidrības, vienkāršības” – un paziņoju, ka aromāts ir gatavs! Šajā brīdī tiešām sajutos kā pasaules valdniece! Iegūto aromātu pie sevis nosaucu par “Rosebud” un tas patiešām ir izdevies svaigs un saldens kā rožpumpurs rīta rasā.

Otro vizīti pie parfimēra, kas notika maijā, es nolēmu veltīt savai mammai un apzināti veidot ko līdzīgu viņas iemīļotajam Guerlain klasiskajam aromātam Shalimar. Domāju, ka iznāca pat vēl labāks, jo vaniļai pievienoju arī vairākus pilienus no pudelītes ar uzrakstu Suede, jebšu “zamšs”, lai saldumam būtu vairāk elegances. Mamma atzina šo darinājumu par labu esam un seko manam ieteikumam lietot tās gan dārzā, gan teātrī, īpaši netaupot.

Izplūst detaļās par šiem diviem mūsu sadarbībā tapušajiem aromātiem nav īsti jēgas, jo diez vai jums būs iespēja tos izmēģināt. (Kaut gan Rosebud man šķiet pietiekami oriģināls un interesants, lai padarītu to pieejamu arī citiem interesentiem). Jārēķinās ar to, ka pēc smaržu sajaukšanas šķidrums tiek ieliets stikla pudelītē ar parfimēra ieteikumu to noglabāt tumšā un vēsā vietā uz vismaz 2 nedēļām. Lielisks pacietības treniņš – jo šausmīgi gribas pudelīti atvērt pēc iespējas ātrāk.

Uzklausot citu smaržu sesiju klientu stāstus, esmu secinājusi, ka nevajag pārāk sacerēties, ka uzreiz izdosies radīt sev ideālo aromātu – labāk uztvert to kā eksperimentu. Pirmkārt, rezultātu ietekmēs jūsu garastāvoklis tieši dotajā brīdī, jāņem vērā arī laika apstākļi un citi konkrētā brīža elementi. Otrkārt, var atšķirties parfimēram konkrētajā brīdī pieejamo izejvielu piedāvājums. Jūs, piemēram, varat iedomāties, ka vēlaties savā ekskluzīvajā aromātā pievienot magnolijas noti, bet var izrādīties, ka tieši tā tobrīd nav pieejama. Un lai nu kas, bet izejvielas parfimērijā patiešām mēdz būt ekskluzīvas.

Starp citu, kopš 2017. gada FumparFum smaržas var nopirkt arī Rīgā – veikalā BOLD, kas atrodas Baznīcas ielā.

* Pirmais raksts ar šādu nosaukumu bija veltīts Hermessences līnijai un to var lasīt šeit

Stāsts par Zielinski and Rozen Perfumerie sākas kādā stilīgā Telavivas  kafejnīcā, kur iegriežamies uz tasi kafijas ar svaigi ceptām smalkmaizītēm. Deguna bauda ir neaprakstāma – mitri siltais Vidusjūras gaiss, kurā koši plaukstošo eksotisko koku smarža pieņemas spēkā desmitkārtīgi, sajaukumā ar konditorejas vanilīgajiem aromātiem mani noved teju eiforijā. Bet klausieties tālāk! Kafejnīcas shabby-chic stila tualetē manu skatienu piesaista tumša stikla pudele ar kociņiem, no kuriem plūst patīkams jasmīna aromāts. Uz pudeles uzlīmētā etiķete aptiekas stilā vēsta, ka šī substance izgatavota “Zielinski and Rozen Perfumerie”. Manā galvā iedegas spuldzīte – skaidrs, ka šim “perfumerie” jākļūst par vienu no pieturpunktiem manā mega-īsajā trīs dienu vizītē Izraēlā.

Pirmais darbiņš – iegūglēt. Mājas lapa “žilinska parfimērijai” gan atrodas, diemžēl angļu valodā ir tikai virsraksti. (Lapas adrese interesentiem: http://zrp.co.il/) Ivritu apgūt man galīgi nav laika (kamēr man vispār pielec, ka visi teksti lasās no labās uz kreiso pusi!), tomēr fotogrāfijas un kopīgais mājas lapas stils apstiprina manas aizdomas, ka “žilinskis” ir kaut kas tieši deguna stilā. Ar mana mājastēva palīdzību noskaidrojam, ka veikaliņš atrodas krāmu tirgus kvartālā, kuru aplūkot man vajadzētu šā vai tā.

Nākamajā rītā dodos ar taksi uz Jaffa. Draudzīgais šoferis pirms trim gadiem pārcēlies uz šejieni no NY, tāpēc runā lieliskā angļu valodā un pieved mani gandrīz pie pašām Zielinski veikaliņa durvīm. Tomēr uzreiz iekšā neeju – nolemju vispirms izmest kādu līkumu pa apkārtni. Jaffa vecpilsēta atrodas piecu minūšu gājiena attālumā no jūras un krāmu tirgus kvartālā neskaitāmas bodītes piedāvā galvenokārt visdažādāko stilu mēbeles. Žēl, ka nevaru kādu krēslu paņemt līdzi lidmašīnā!

Kvartāla kafejnīcas īpaši neatšķiras no mūsu pašu stilīgajām Rīgas kafejnīcām, pa vidu krāmu bodēm ir arī daži stilīgie-dārgie rotu, dizaina un modes veikaliņi. Šeit pārsvarā iegriežas tūristi, kas alkst pēc vietējās eksotikas, tomēr tas nav ne uzkrītoši, ne kaitinoši. Brīdi pasēdējusi mīlīgā kafejnīcā, jūtos pietiekami aklimatizējusies, lai dotos pie “žilinska”. Taisnību sakot, kas ir Žilinskis, es tā arī nenoskaidroju, jo tas, kurš rada šīs parfīmu darbnīcas aromātus, ir gara auguma tumšmatis vārdā Erezs Rozens. Izceļojies pa citām valstīm un izstrādājies pa dažādām kosmētikas kompānijām, viņš gadus trīs atpakaļ apmeties Telavivā un atvēris savu smaržu veikalu-darbnīcu. Uz ielas pie veikaliņa redzu arī pašu Erazu, bet, tā kā viņš tobrīd ir aizņemts ar mazuli ratiņos, negribu viņam uzbāzties un sacelt haipu. Nolemju, ka objektīvāku viedokli iegūšu, izlūkojot visu incognito.

Veikaliņa stils atgādina hipsterīgā franču-amerikāņu zīmola Le Labo veikalus, kurus gan esmu redzējusi tikai internetā. Nekas šeit nav īpaši remontēts vai uzprišināts, smaržu pudelītes, kā jau redzams attēlos, ir vienkāršas, no tumši brūna vai zila stikla, etiķetes tiek rakstītas ar roku. Man ienākot, meitene pie kases lej stikla traukā kādu krāsainu vielu, bet tad pienāk man klāt un sāk stāstīt par aromātiem, kas plauktā. Pudelīšu ir daudz un dikti, smaržu nosaukumi pārsvarā raksturo to sastāvu, kas nemaz nav slikti. Palūdzu meiteni atstāt mani uz brīdi mierā un mēģinu pati mierīgi apgūt piedāvājumu. Meitene ar laipnībām neuzmācas, uz jautājumiem atbild lietišķi un lieku interesi par manu personu neizrāda. Manuprāt, tas liecina par to, ka pircēju viņiem netrūkst.

Aromātu blendu stils arī mazliet atgādina Le Labo smaržas, tikai sastāvdaļu tajos noteikti ir mazāk. Visi aromāti ir eau de parfum koncentrācijā un smaržo dabīgi, enerģiski un spilgti. Meitene paskaidro, ka vienlīdz tiekot izmantotas kā dabīgās, tā sintētiskās izejvielas. Visskaļāk mani uzrunā pudelīte ar uzrakstu “Passionfruit+Black Vanilla” – tās aromāts ir vilinoši saldskābs, bet nekādā gadījumā ne šķebinošs. Tieši tas, kas vajadzīgs, lai visu vasaru ap mani spietotu bites!

Pudelītes ir no 5ml līdz 50 ml izmērā, tāpēc nespēju atturēties un iegādājos gan melno vaniļu 30 ml, gan mazu 5 ml pudelīti ar uzrakstu Italian Residence, kas smaržo pēc skujām un atvaļinājuma pie Vidusjūras. Mani iekārdina arī kāds aromāts, kurā atpazīstu apelsīnu ziedus, bet meitene paskaidro, ka tas šobrīd vairs nav pieejams. Toties viņa man iesaka aiziet ielūkoties otrā veikaliņā, kas atrodas turpat ap stūri. Tātad ir vēl viens veikaliņš! Lieliski! Ņemu savas divas pudelītes un dodos meklēt otru smaržu paradīzi.

Otrs Eraza veikaliņš, kura nosaukums ir Come-N-Sense! (vārdu spēle no common sense?) vēl vairāk izskatās pēc darbnīcas, jo meitene un puisis uz vietas “vāra ziepes” un durvis uz ielu ir plaši vaļā, viena lete pat izlikta uz ielas. Es trāpu tieši uz brīdi, kad gatavās ziepes tiek ņemtas ārā no bļodām un grieztas gabalos. Trekni baltie ziepju gabali atgādina kazas sieru un iekārdina mani vēl vairāk nekā smaržas. Aprēķinu, ka katra lielā ziepju šķēle maksā ap 5 eiro, padarot tās manās acīs par dievīgām dāvanām. Izvēlos trīs gabalus – Alone in Barcelona (neroli smarža!), Flower Girl un Girl from Savon, kuru smarža atgādina Parfum de Nicolai smaržas Fig Tea. Puisis, ievērojis manu negausību, stāsta, ka par trim ziepju gabaliem man pienākas vēl ceturtais par brīvu, savukārt, ja nopirkšu četrus ziepju gabalus, tad man pienāksies arī maza pudelīte ar smaržām. Saprotams, ka paķeru vēl vienu ziepju gabalu un dabonu mazu zilu pudelīti, bez nosaukuma, kas smaržo pēc apelsīnu ziediem. Tieši tas, kā man vēl pietrūka! Jūtos patiešām lieliski iepirkusies un tuvējā kafejnīcā cītīgi pierakstu nopirkto un iztērēto. Tagad, lai kā meklēju, vairs nevaru atrast, kur esmu šos pierakstus iebāzusi, tāpēc nevaru padalīties ar iegādāto aromātu izmaksām. Tomēr sajūta palikusi, ka tas viss nebija nemaz tik dārgi un ļaušanās kārdinājumiem neatstāja ne mazāko vainas izjūtu.

Pāris nedēļas pēc atgriešanās mājās, esmu laimīga, ka varu pagarināt brīvības un sava nereālā ceļojuma sajūtu, smaržojoties pēc kārtas un pat reizē no visām trim pudelītēm. Visi izvēlētie aromāti lieliski bagātina viens otru. Izskatās, ka Italian Residence pat sāk jau izbeigties… Nez vai sagaidīšu, kamēr “žilinskis” atvērs savu online veikaliņu starptautiskiem klientiem – nāksies vien doties uz Telavivu vēlreiz!

P.S. Kā bonustreku pievienoju arī foto no stāsta sākumā pieminētās kafejnīcas viesu telpas, kurā būtu ar mieru apmesties uz dzīvi. Šajā noslēpumainajā stikla verandā, kurā viss plaukst, zaļo un smaržo, mani sveicina mazs brīnums – zili-melns putniņš, kura spalvas spoži spīguļo saules staros. Viņš parādās un pazūd tik ātri kā Harija Potera zibsnis, es paspēju vien iespiegties no prieka. Kolāžā redzamais putns ir atrasts internetā pēc nosaukuma honeybird jeb hummingbird.

Šodien es domāju par gaisu… un bulciņām. Ar ko mēs barojam savu degunu? Jo gaiss taču ir deguna barība! Vai šis gaiss ir veselīgs, patīkams, vai degunam tas garšo? Rakstu pie datora “franču kafejnīcā”, kurā gaiss ir tik garšīgs, cik vien iespējams, jo smaržo pēc kanēļa, kafijas un smalkmaizītēm. Vai nebūtu jauki, ja tā smaržotu arī, piemēram, slimnīcās? Domāju, ka pacientu dzīvotgriba no tā tikai iegūtu. Un tas nemaz nav nereāli!

Pagāja labs laiciņš (gadi trīsdesmit), kamēr mēs sākām domāt par saikni starp savu labsajūtu un toni, kādā nokrāsotas sienas, līdz atzinām, ka sūnu zaļais un kaku brūnais nebūt nav labākais interjera toņu variants publiskās telpās. Tagad būtu laiks pievērst uzmanību tam, kā pie mums smaržo, piemēram, skolās un poliklīnikās. Jo izrādās, ka cilvēkiem vietās, kurās jau tā jūties ne visai laimīgs, ir iespējams uzlabot atmosfēru ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem – piemēram, dabīgiem gaisa atsvaidzinātājiem. Šajā gadījumā “dabīgiem” ir galvenais vārds, jo ķīmiskie gaisa atsvaidzinātāji jau visai veiksmīgi ieviesušies mūsu drogērijās. Pat ja tie smaržo patīkami, katram skaidrs, ka nekas labs tas nav. Iepazīstoties ar aromterapeiti Editu, uzzināju, ka iespējams pašam pagatavot pilnīgi naturālas izcelsmes gaisa atsvaidzinātājus, izmantojot ēteriskās eļļas un ūdeni! Šādi, uz ūdens bāzes veidoti gaisa atsvaidzinātāji, kuros ir, piemēram, citrusaugļu ēteriskās eļļas (mandarīnu eļļa ir vispozitīvākā), gan uzlabo omu, gan darbojas kā antibakteriāls visādu mošķu likvidators.

Nevaru šo faktu pārbaudīt, bet runā, ka Austrijā poliklīnikās un visādās birokrātiskās iestādēs, kurās cilvēki spiesti pavadīt laiku, tiekot izmantota mandarīnu ēteriskā eļļa, lai mazinātu tur valdošo spriedzi. Kad ieminējos par to paziņam no Amerikas, viņš teica, ka štatos šādi gājieni jau esot aizliegti, jo tā esot “smadzeņu skalošana”! Tātad cilvēka pienākums uz šīs zemes ir ciest un mocīties, lai tur vai kas, un jebkas, kas varētu šīs ciešanas atvieglot ir “smadzeņu skalošana”? Ok, lai nu paliek amerikāņi ar savām problēmām, nolēmu pati izmēģināt, kā darbojas gaisa uzlabošana, uzsākot slepenu eksperimentu, kurā izmantoju Editas veidoto dabīgo gaisa atsvaidzinātāju. Šajā variantā ietilpst benzoīna sveķi, kanēlis, ilang-ilang, akmeņrozītes sveķi (labdanum) un bergamote.

Iesākumam paņēmu pudelīti līdzi uz biodejas nodarbību un, pirms vēl kāds bija ieradies, izsmidzināju kādus desmit pūtienus garderobē, kurā parasti valda ierastais “sieriņu” saromāts. Pirmās piecas minūtes gaisā bija izteikti jūtama kanēļa smarža, bet drīz vien tā izzuda. Gara acīm redzēju, kā kanēļa molekulas cīnās līdz pēdējam izšķirošajā kaujā ar “sieriņiem’, līdz krīt varoņa nāvē… Neko daudz vairs sasmaržot nevarēja, toties arī jebkādas citas, nepatīkamas smakas bija pazudušas!

Palūdzu atļauju biodejas skolotājai izmēģināt šo gaisa atsvaidzinātāju arī sporta zālē, kurā notiek nodarbība. Tieši pirms mums šeit ir rokenrola treniņš, kura atstāto sasvīdumu grūti izvēdināt piecās minūtēs. Skaidrs, ka uz sporta zāles kubatūru ar divdesmit pūtieniem no manas burvju pudelītes bija par maz, tomēr arī šeit nepatīkamie aromāti tika veiksmīgi neitralizēti. Pirmajā reizē mazliet baidījos no iespējamām pretenzijām – (esmu lasījusi par cilvēkiem, kas nemīl kanēli…) un kas zina – varbūt kāds pat ir alerģisks pret kādu no maisījuma sastāvdaļām. Tomēr viss beidzās labi un esmu droša, ka šis gaisa atsvaidzināšanas rituāls nu jau kļūs par neatņemamu biodejas nodarbību sastāvdaļu.

Panākumu iedvesmota kļuvu par īstu aromterapijas partizānu (uzmanieties, ko aicināt ciemos!) un, kamēr kolēģi bija pusdienās, izsmidzināju kanēļa brīnumu visā kabinetā. Efekts? Visnotaļ uzmundrinošs! Kļuvu pat tik nekaunīga, ka slepus ielavījos direktora kabinetā, lai padarītu atmosfēru kabinetā “pozitīvāku”. Mana nākamā misija – uzveikt ķīmisko gaisa atsvaidzinātāju, kurš šobrīd intensīvi darbojas biroja tualetes telpā. Nerunājot jau par to, ka tā ir tīrā ķīmija, tas pie tam neciešami ož pēc “jūras ozona”, kurš ir viens no maniem nīstākajiem aromātiem ever. Ceru, ka pēc nopietnām pārrunām ar uzņēmuma vadību, ozons cīņā ar kanēli zaudēs. Sāku jau fantazēt par iespējām mazināt agresīvi noskaņotu politiķu uzbrukttieksmi, izsmidzinot viņu tuvumā kanēļmaizīšu un lavandas aromātus, bet tā jau būtu smadzeņu skalošana – vai ne?

Ziņošu tālāk par saviem panākumiem psihotrono smaržu ieroču lietošanā pēc Editas Vigelites vadītā deguna treniņa, kurš notiks 7. un 8. martā un, kuram vēl var pieteikties, rakstot marika.vitina@gmail.com