Barību degunam!

Screen shot 2015-02-26 at 10.59.56 AM

Šodien es domāju par gaisu… un bulciņām. Ar ko mēs barojam savu degunu? Jo gaiss taču ir deguna barība! Vai šis gaiss ir veselīgs, patīkams, vai degunam tas garšo? Rakstu pie datora “franču kafejnīcā”, kurā gaiss ir tik garšīgs, cik vien iespējams, jo smaržo pēc kanēļa, kafijas un smalkmaizītēm. Vai nebūtu jauki, ja tā smaržotu arī, piemēram, slimnīcās? Domāju, ka pacientu dzīvotgriba no tā tikai iegūtu. Un tas nemaz nav nereāli!

Pagāja labs laiciņš (gadi trīsdesmit), kamēr mēs sākām domāt par saikni starp savu labsajūtu un toni, kādā nokrāsotas sienas, līdz atzinām, ka sūnu zaļais un kaku brūnais nebūt nav labākais interjera toņu variants publiskās telpās. Tagad būtu laiks pievērst uzmanību tam, kā pie mums smaržo, piemēram, skolās un poliklīnikās. Jo izrādās, ka cilvēkiem vietās, kurās jau tā jūties ne visai laimīgs, ir iespējams uzlabot atmosfēru ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem – piemēram, dabīgiem gaisa atsvaidzinātājiem. Šajā gadījumā “dabīgiem” ir galvenais vārds, jo ķīmiskie gaisa atsvaidzinātāji jau visai veiksmīgi ieviesušies mūsu drogērijās. Pat ja tie smaržo patīkami, katram skaidrs, ka nekas labs tas nav. Iepazīstoties ar aromterapeiti Editu, uzzināju, ka iespējams pašam pagatavot pilnīgi naturālas izcelsmes gaisa atsvaidzinātājus, izmantojot ēteriskās eļļas un ūdeni! Šādi, uz ūdens bāzes veidoti gaisa atsvaidzinātāji, kuros ir, piemēram, citrusaugļu ēteriskās eļļas (mandarīnu eļļa ir vispozitīvākā), gan uzlabo omu, gan darbojas kā antibakteriāls visādu mošķu likvidators.

Nevaru šo faktu pārbaudīt, bet runā, ka Austrijā poliklīnikās un visādās birokrātiskās iestādēs, kurās cilvēki spiesti pavadīt laiku, tiekot izmantota mandarīnu ēteriskā eļļa, lai mazinātu tur valdošo spriedzi. Kad ieminējos par to paziņam no Amerikas, viņš teica, ka štatos šādi gājieni jau esot aizliegti, jo tā esot “smadzeņu skalošana”! Tātad cilvēka pienākums uz šīs zemes ir ciest un mocīties, lai tur vai kas, un jebkas, kas varētu šīs ciešanas atvieglot ir “smadzeņu skalošana”? Ok, lai nu paliek amerikāņi ar savām problēmām, nolēmu pati izmēģināt, kā darbojas gaisa uzlabošana, uzsākot slepenu eksperimentu, kurā izmantoju Editas veidoto dabīgo gaisa atsvaidzinātāju. Šajā variantā ietilpst benzoīna sveķi, kanēlis, ilang-ilang, akmeņrozītes sveķi (labdanum) un bergamote.

Iesākumam paņēmu pudelīti līdzi uz biodejas nodarbību un, pirms vēl kāds bija ieradies, izsmidzināju kādus desmit pūtienus garderobē, kurā parasti valda ierastais “sieriņu” saromāts. Pirmās piecas minūtes gaisā bija izteikti jūtama kanēļa smarža, bet drīz vien tā izzuda. Gara acīm redzēju, kā kanēļa molekulas cīnās līdz pēdējam izšķirošajā kaujā ar “sieriņiem’, līdz krīt varoņa nāvē… Neko daudz vairs sasmaržot nevarēja, toties arī jebkādas citas, nepatīkamas smakas bija pazudušas!

Palūdzu atļauju biodejas skolotājai izmēģināt šo gaisa atsvaidzinātāju arī sporta zālē, kurā notiek nodarbība. Tieši pirms mums šeit ir rokenrola treniņš, kura atstāto sasvīdumu grūti izvēdināt piecās minūtēs. Skaidrs, ka uz sporta zāles kubatūru ar divdesmit pūtieniem no manas burvju pudelītes bija par maz, tomēr arī šeit nepatīkamie aromāti tika veiksmīgi neitralizēti. Pirmajā reizē mazliet baidījos no iespējamām pretenzijām – (esmu lasījusi par cilvēkiem, kas nemīl kanēli…) un kas zina – varbūt kāds pat ir alerģisks pret kādu no maisījuma sastāvdaļām. Tomēr viss beidzās labi un esmu droša, ka šis gaisa atsvaidzināšanas rituāls nu jau kļūs par neatņemamu biodejas nodarbību sastāvdaļu.

Panākumu iedvesmota kļuvu par īstu aromterapijas partizānu (uzmanieties, ko aicināt ciemos!) un, kamēr kolēģi bija pusdienās, izsmidzināju kanēļa brīnumu visā kabinetā. Efekts? Visnotaļ uzmundrinošs! Kļuvu pat tik nekaunīga, ka slepus ielavījos direktora kabinetā, lai padarītu atmosfēru kabinetā “pozitīvāku”. Mana nākamā misija – uzveikt ķīmisko gaisa atsvaidzinātāju, kurš šobrīd intensīvi darbojas biroja tualetes telpā. Nerunājot jau par to, ka tā ir tīrā ķīmija, tas pie tam neciešami ož pēc “jūras ozona”, kurš ir viens no maniem nīstākajiem aromātiem ever. Ceru, ka pēc nopietnām pārrunām ar uzņēmuma vadību, ozons cīņā ar kanēli zaudēs. Sāku jau fantazēt par iespējām mazināt agresīvi noskaņotu politiķu uzbrukttieksmi, izsmidzinot viņu tuvumā kanēļmaizīšu un lavandas aromātus, bet tā jau būtu smadzeņu skalošana – vai ne?

Ziņošu tālāk par saviem panākumiem psihotrono smaržu ieroču lietošanā pēc Editas Vigelites vadītā deguna treniņa, kurš notiks 7. un 8. martā un, kuram vēl var pieteikties, rakstot marika.vitina@gmail.com

 

Šis ieraksts tika publicēts Bez tēmas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

3 atbildes Barību degunam!

  1. Nora saka:

    Pirms gadiem pieciem, apmēram Ziemassvētku laikā Londonā bija tāda mode – aromāts, līdzīgi, kā mūzika vai rotājumi, kalpo par palīglīdzekli pārdošanai. Milzīgais Hamleys rotaļlietu veikals smaržoja pēc cukurvates, mandarīniem un piparkūkām. Apģerbu un mājalietu veikali pēc lavandas, kreimenītēm, utt. Bet tā nu bija dzīva ķīmija un, godīgi sakot, krita uz nerviem. Bet nu tas jau cits stāsts.

  2. Annija saka:

    It kā piekrītu, bet tomēr – dažreiz ar to var panākt tieši pretēju efektu. Piemēram, es metu līkumu Massimo Dutti veikaliem, jo man ļoti nepatīk viņu “firmas” smarža.
    Un amerikānim taisnība, komerciālos nolūkos tur ir plašas iespējas manipulēt. Svaigi ceptu kanēļmaizīšu smarža no konditorejas noteikti veicinās pieprasījumu, kaut varbūt smarža patiesībā nāk nevis no krāsns, bet gan gaisa atsvaidzinātāja pudelītes… Atceros, ka man reiz bija mandeļu lūpu balzāms – uhh, cik es daudz marcipānu tajā laikā apēdu, jo to neizturami gribējās katrreiz, kad uzliku tieši pēc marcipāna smaržojošo balzāmu uz lūpām.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *