Sekodegunam.lv

Latvijas vīriešiem ir pēdējais laiks sākt pievērst vairāk apzinātas uzmanības orgānam, kurš, iespējams, atbildīgs par daudziem viņu neapzināti pieņemtiem lēmumiem. Es runāju par degunu, protams. Pie mums pieņemts uzskatīt, ka vīrieši no smaržām neko nesaprot. Un vispār tas ir tāds “cacu” bizness. Piedodiet, bet tad jau ķīmija, māksla, mūzika arī ir “cacu” bizness? Parfimērija ir nopietna lieta, savās labākajās izpausmēs – māksla, kas spēj satricināt līdz sirds dziļumiem. Es, protams, šeit runāju par īstajām smaržām, nevis tiem datorprogrammu veidotajiem sīrupiem, kurus pārsvarā tirgo mūsu lielveikalos.

Var tikai pabrīnīties par to, ar cik daudziem stereotipiem mēs paši sevi iegrožojam un būtībā aplaupām. “Veči no smaržām neko nerubī?” Ka tik ne arī! Kāpēc tad rietumos vadošie parfimēri (pagaidām) ir vīrieši? Viens no izskaidrojumiem ir tāds, ka visa tā smaržu lieta nāk no maģijas pasaules – šamaņi, burvji un alķīmiķi bija tie, kas savas zināšanas glabāja un negribīgi nodeva tālāk. Arī parfimērijas noslēpumi tika nodoti mantojumā tikai ģimenes locekļiem un lielākoties vīriešiem – kā, piemēram, Gerlēnu dinastijā. Tomēr mūsdienās šī situācija strauji mainās.

Un te mēs saskaramies ar pilnīgi pretēju viedokli – “sievietes pēc bērnu dzemdēšanas vairs tik labi nespēj atšķirt smaržas”! Arī šo es atļaušos uzskatīt par tumsonību. Teoriju par to, ka sievietes nevar būt lieliski parfimēri, apgāž kaut vai šveices zīmola Vero Profumo radītāja Vero Kerna (Vero Kern), kura savus aromātus sāka veidot 58 gadu vecumā. Pag – varbūt viņa ir vecmeita bez bērniem un tāpēc viņas ošanas spējas saglabājušās neskartas? Pat ja tā, tad parfimērei Christine Nagel (īsti nezinu, vai viņa skaitās vāciete vai francūziete, tāpēc baidos latviskot viņas vārdu) pilnīgi noteikti ir vismaz viens bērns, jo kādā intervijā viņa par labāko smaržu pasaulē nosauca sava mazuļa galviņas aromātu. Kristīne ilgus gadus veidoja smaržas zīmolam Jo Malone, bet nesen izpelnījās godu, par kuru jebkurš deguns var tikai sapņot – proti, pievienoties Hermes modes nama štata parfimēram Žanam Klodam Ellenam, lai, iespējams, ar laiku viņu šai amatā nomainītu.

Visbeidzot, arī apgalvojums, ka visi parfimēri ir geji, neiztur kritiku. Seksuālā orientācija ir ļoti slidens temats, tomēr, atļaušos apgalvot, ka ne manis pieminētais Žans Klods, ne, piemēram, šobrīd ievērojamākais parfīmguru un grāmatas “Perfumes. A-Z Guide” autors Luka Turins (Luca Turin) nebūt nav netradicionāli orientēti (man, protams, pilnīgi pofig, ja arī būtu). Piedāvāju noskatīties viņa runu TED konferencē par smaržām kā zinātni šeit.

Vārdu sakot, VISI šie stereotipi ir bulšits un jo ātrāk mēs no tiem atbrīvosimies, jo labāk katram pašam. Tāpēc, mīļie puiši! Tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no jums – vai atstāt deguna ziņā tikai tādas funkcijas, kā piena skābuma vai zeķu sasvīduma līmeņa noteikšana, vai padarīt savu dzīvi krietni bagātāku ar jaunām, pozitīvām izjūtām.

*Šo var uzskatīt par atklāto vēstuli manam draugam V. kungam, kurš, uzzinājis par manu ieceri rīkot izglītojošu smaržu vakaru kungiem, brīdināja mani, ka neviens (neviens normāls, sevi cienošs) vīrietis taču neies klausīties par smaržām

Sekodegunam un FumparFum rīkotais smaržu degustācijas vakars “For Gentlemen Only” notiks 11. februārī no septiņiem vakarā vintage mēbeļu salona “20. gadsimts” telpās.

Foto, kas ilustrē rakstu, ņemts no smaržu tirgus Fragranze, kas notiek Florencē, mājas lapas.

Vēl labāk būtu teikt: Le competition est mort, vive le parfum! – pārfrazējot mana iemīļotā franču zīmola Etat Libre d’Orange devīzi. Atzīšos, ka pilnīgi visi jūsu iesūtītie smaržu stāsti man sagādāja lielu prieku un katru no tiem es izlasīju ar baudu. Nav šaubu, ka smaržām mūsu dzīvē ir milzīga nozīme un mani priecē, ka neesmu vienīgā, kuru smaržas iedvesmo izteikties. Ja nu tomēr kārtības labad jānosauc konkursa uzvarētāji, tad tās ir abas garāko stāstu autores – Nora un Liene. (Aplausi nerimst!) Abi stāsti mani aizkustināja līdz asarām. Noras satriecošais stāsts par Kenzo d’Ete iegūšanu ar trillera cienīgo sižetu pierādīja, ka īstenība var būt simtreiz brīnumaināka par jebkuru izdomājumu, savukārt Lienes stāsta īpašā kompozīcija un izteiksmes veids ir vērtība pati par sevi. Rakstīt par smaržām latviešu valodā nebūt nav tik viegli, kā iesākumā var likties. Paldies visām konkursa un arī pirmā smaržu vakara dalībniecēm. Mans paklājs, uz kura sēdēja mūsu ciemiņš no Lietuvas – Edita, buroties ar Tauer Perfumes piecstūrainajām pudelītēm, smaržo vēl arvien. Par Editas pārstāvēto lietuviešu parfimēru Aisti Mickeviču (Aistis Mickevičius) runāsim citreiz un īpaši.

Ceru, ka Nora joprojām izbauda mazītiņo eksotisko Naomi Goodsir  smaržu kokteilīti Or du Serail, kuru viņa izvēlējās sev par balvu. Otrai laureātei Lienei, kurai pirms-ziemassvētku laiks izrādījās par īsu visu pasākumu apmeklēšanai, jāgaida sekodegunam ielūgums uz nākamo smaržu vakaru. Tāds noteikti būs un ne viens vien!

Lai smaržīgs un iedvesmas bagāts Jaunais gads!

Virsnots

Atceries, ir deviņdesmito knaps sākums, no ārzemēm kāds pārved Vogue un Elle ar nolocītajām reklāmām, kuras var izsmaržot. Kādā īpaši biezā pavasarī bija iznākuši Chloe Narcisse, Givenchy Amarige un Christian Dior Dune – trīs nolocījumi vienā žurnālā, kuru izsmaržoja simtiem degunu vēl pirms manis. Būdama praktiska, mēģināju nogriezt smaržīgo stūrīti, to turēt starp drēbēm, pirms tam ierīvējot aiz auss. Tā tomēr smaržas satikt nevar.

Iedomājies, turpinās deviņdesmtie un Sporta pilī ir modes tirdziņš, kur pastarp dūnu jakām, elastīgajiem cimdiņiem un ķīmiskas krāsas cepurēm ir Smaržu Lavočka. Žurnālos redzētās Chloe un Givenchy miniatūrās pudelītēs (pieci ml?) un testeriem aizkrautas vitrīnas un nelaipnas pārdevējas, aizletes karalienes. Katra mazā pudele maksāja trīsdesmit repšes rubļus, šķiet, un par uzpūšanu uz rokas bija jāmaksā. Apsolīju sev izaugt liela un tik bagāta, lai man pašai būtu Lielās smaržu pudeles, pašai savs auto un mobilais tālrunis. Sapņodama apreibinājos ar nosaukumiem – Fidji, Paloma Picasso, Guerlain Samsara, Cabotine, Dior Poison… Par atlikušo naudu iegādājos Borodinas maizes klaipu trīs dienām, bet tukšo pieliekamo un rūcošo vēderu atsvēra mikropudelīte ar Cacharel Eden.

Sirds nots

Gētisko Sturm und Drang, pirmo randiņu posmu pavadīja Exclamation – izsaukumzīme katram teikumam. VIŅŠ – viņš bija Calvin Klein One mums iepazīstoties un Dior Farenheit, kad aizslīdēja ar salauztu (manu) sirdi un Monsoon Monsoon zili zaļo pudelīti pēdējā dāvanā. Tad mitinājos zemē, kur ārpusē viss smaržoja pēc sniega un zivīm, mūsu studentu istabas bija kanēlī, bet ziepes – ­ vaniļā. Laiks un smaržas gāja uz priekšu, smaržojot pēc Obsession.

Novēroju, kā cits Viņš mūsu romantisko sakaru sākumā dāvāja puķīšu un pļaviņu Estee Lauder Pleasures, stabilizēja vēlīno padsmitnieku jūtu trauksmaino stāvokli ar Elizabeth Arden Fifth Avenue, bet, jo vairāk mums negāja, jo saldākas un indīgākas un smagākas kļuva smaržas, līdz Boucheron Trouble ar čūsku ar rubīna acīm bija pēdējās. Izmetu neatvērtā veidā, jo viss ir labs, kas noslēgts pilnā ciklā.

Bāzes nots

Taču visbeidzot atzīstu, ka galvenā straume nav mana straume un ar atvērtu nāsi mācos saprast smaržošanu. Meklējumi ir ievilinājuši šaurā nišā un prasa pacietību, uzmanību un iedziļināšanos, bet, ja apbalvo, tad ar tiešām smalku un tikai sev derīgu papildspēku vairākos cēlienos, kā arī sniedz skaidru atskārtu, ka pašas labākās smaržas nekad nebūs pudelītēs, jo visus tos notikumus un izjūtas – kā smaržo upe vēlā rudenī vai svaigi uzarta melnzeme pavasara saulē, vai Ķelmēnmaize un sev vien zināma laime – tos pudelītē ar pulverizatoru neielikt. Ij labi.

Nav ko izlikties – pirms ziemassvētkiem mūs tāpat nekas cits neinteresē kā vien dāvanas. Kaut arī sen jau par vēlu, piefiksēju dažas savas domas par smaržīgu dāvanu tēmu, jo gan jau arī nākošgad svētki neizpaliks.

DĀVANA DRAUGAM RĪGĀ

Thierry Mugler aromāts Amen jāmeklē veikalu Kristiana un Douglas zemākajos plauktos – pudeli var atšķirt pēc stikla zvaigznes. Amen versijas ir daudz un dažādas, var mēģināt atšķirt pēc pudeles krāsas un materiāla, bet pilnīgi vienalga, kuru jūs atrodat – Cuba, Rubber vai Pure Malt vai vēl ko citu, visi šie aromāti smaržo silti, kārdinoši un eksotiski. Izdevīgi, ja dzīvojat kopā ar džeku, kuram gribat to dāvināt – arī pašai noderēs aukstajos ziemas vakaros.

DĀVANA DRAUGAM INTERNETĀ

Extreme No 1 ir otrais aromāts, kuru ausliebezumduf īpašnieks Georg Wuchsa radījis sadarbībā ar parfimēru Marc Vom Ende. Šis aromāts ir pilnīgi “no citas operas” nekā pierastie lielveikalu vīriešu odekoloni ar “sportīgo” smaržu. Kā tikai tur nav – kardamons, greifrūts, ingvers, jasmīns, maijpuķīte (lai tas jūs nebaida!), ciedrs, un izskaņā viens vienīgs ekskluzīvs – vetīvers, tabaka, pelēkā ambra, vaniļa, smalkāda un sandals! Nav nekāda lētā bodīte, bet katrs mazais smaržu pikselītis ir to vērts! (Ak, vai – tikko apskatījos, ka lielā pieprasījuma dēļ, visa pirmā porcija ir izbeigusies. Nu, nekas – līdz nākamajiem ziemassvētkiem noteikti ienāksies jaunā porcija!)

DĀVANA DRAUDZENEI RĪGĀ “PA LĒTO”

Noteikti var izbraukt ar 15 eiro nopērkot pilnīgi kvalitatīvu mandarīnziedu-ciedra eau-de parfum aromātu no franču zīmola Jeanne en Provence, kuru, iespējams, vēl var nopirkt necilā koka būdiņā Esplanādes tirdziņā.

DĀVANA DRAUDZENEI RĪGĀ “PA DĀRGO”

Nesen Neroli veikaliņā atklāto franču zīmola Atelier smaržu Rose Anonyme esmu izmēģinājusies gan veikalā, gan no paraudziņa un tā man iepatīkas arvien vairāk. Neesmu rožu aromātu cienītāja, jo bērnības trauma ar bulgāru rožu eļļu liek sevi manīt, bet šī, kaut arī turku tumšā roze, tomēr patīk – it īpaši ziemā. Aromātā ir klātesošs arī ūds (oud) – to var sajust vēl ilgi izskaņā, bet tas ir pietiekami viegls, lai nekristu uz nerviem. Smarža ir pārsteidzoši noturīga un lielajai 100 ml pudelei ir ļoti ergonomisks dizains.

DĀVANA JEBKURAM RĪGĀ

Joprojām interesantus aromātus mazās pudelītēs var nopirkt LUSH veikalā tepat Rīgā. Tie smaržo daudz labāk, nekā neciešami aromātiskais gaiss pašā veikalā. Puišiem, piemēram, noderēs skarbais dūmu, gumijas un koksnes aromāts The Voice of Reason, meitenēm, ja nezināt, kas viņām patīk, vienmēr var uzdāvināt kādu bundžiņu ar sausajām krēmveida smaržām – piemēram, vaniļas aromāts ir izdevies pat ļoti gaumīgs.

DĀVANA SEV PAŠAI INTERNETĀ, PIE TAM “PA DĀRGO”

Skaistākais, ko esmu pamanījusi pēdējā laikā netā – ar mākslinieka Fornasetti darbiem greznoti mājas priekšmeti, tai skaitā aromātiskās sveces, kuru dizains vien izraisa vēlēšanos ko tādu turēt uz galda, bet varu derēt, ka arī smaržo labi. Viens no sveču paraugiem redzams arī šī raksta sākumā. Var meklēt, piemēram, šajā interneta veikalā amara

Smaržīgus svētkus un neaizmirstiet aizdedzināt arī kādu egles zariņu, jo nekas cits tik labi nespēj izraisīt pareizo noskaņu!

Nopirku šīs smaržas sen, kaut kad deviņdesmitajos, “Kolonnas” veikalā. Cašmir Chopard. Sarkanā kastītē ar zelta ūdensrozīti. Kašmirs – silts, austrumniecisks, salds, dārgs tiem laikiem. Toreiz kaut kā ļoti piestāvēja. Tagad droši vien liktos pilnīgi nelietojams!

Stāsts ir banāls un sāpīgs, kopš tā laika nekad šīs smaržas neesmu lietojusi. Kāda  nodevīga sieviešu kārtas būtne, kas mani vienmēr mēdza jūsmīgi apostīt, reiz izsaucās: “Ak, es nezināju, ka tās ir smaržas! Domāju, ka tu tā vienkārši smaržo, tik dabiski un organiski!” … un sazin kā tur vēl… Tagad izlasīju, ka Cašmir sastāvā smaržu “deguns” Michel Almairac ir ielicis opoponax ēterisko eļļu, no tās laikam tas “dabiskums”, kaut kā ļoti saiet kopā ar ādu! Pēc tādiem komplimentiem jutos stipri samulsusi un ņēmos taisnoties, ka –”nē, tās ir smaržas… Cašmir Chopard, sarkanā kastītē, var nopirkt tur un tur un maksā tik un tik.”

Tā maita nepakautrējās, aizgāja un nopirka! It kā nekas tāds, katrai ir tādas tiesības, bet es jutos tā, it kā viņa man mīlestību būtu nospērusi! Arī to gan šī būtne pēc laiciņa izdarīja. Mīlā kā jau karā, protams. Ne smarža, ne mīla laika pārbaudi neizturēja. Bet paostīt gribētos.

Mans stāsts ir par pirmajām smaržām. Par to, kas manā apziņā izveidoja ideālu smaržu tēlu, kuram savās izvēlēs sekoju joprojām.

Manā bērnībā, kas pagāja laikā, kad veikalos nebija nekā un visiem viss bija vienāds, mana tante strādāja par apģērbu konstruktori un šuvēju. Viņas mājās vienmēr bija Vogue, Elle un citi tam laikam neierasti žurnāli. Kādu reizi atverot “bilžu grāmatu” (skaidrs, ka tajā laikā nevarēju šos žurnalus lasīt, bet skatījos tos bildīšu dēļ) atradu noplēšamo papīriņu, zem kura slēpās mazdrusciņ skaistu smaržu. Tās tik ļoti atšķīrās no visa, ko līdz tam brīdim biju smaržojusi! Pilnīga apziņas un smaržu uztveres revolūcija! Noslēpumaini austrumniecisks, izsmalcināts aromāts – Guerlain Samsara. Ar savu tagadējo pieredzi varu secināt, ka tā bija Samsara, vēl pirms tās formula tika vairākas reizes mainīta – pēc mūsdienu standartiem vintage. Es tā arī nekad neesmu nopirkusi šīs smaržas pilnā izmērā, tikai pāris reizes gadā ieklīstu Guerlain stenda plašumos, notestēju uz rokas un izbaudu. Bet man joprojām ļoti patīk tieši šādi orientāli noslepumaini aromāti ar izteiktu šleifi.

Lasiet Santas un Baibas blogu par skaistumu beautybybloggers!

2003. gadā strādāju vienā no tā brīža lielākajām tūrisma kompānijām, kas, līdzās dažnedažādiem pasaules apceļošanas galamērķiem, piedāvāja arī fanu braucienus uz Pasaules čempionātu hokejā. Togad hokeja karsēji devās uz Somiju. Latvijas spēles bija Turku, un ar vienu no daudzajiem autobusiem uz turieni devos arī es. Tas bija mans pirmais brauciens ar hokeja faniem, viens no pirmajiem ārzemju braucieniem kā grupas vadītājai, un vispār Turku biju bijusi tikai vienu reizi – tumsā! Uz “Red Hot Chili Peppers” koncertu, kas bija noticis tajā pašā arēnā, kur nu startēja latvju hokeja varoņi. Firma, kurā strādāju arī es, bija norezervējusi veselu prāmi, kas hokeja adrenalīna kāros klientus gan transportēja, gan izguldīja, kad prāmis pēc aptuveni 3 stundu brauciena bija piestājis ostā.

Turpceļā, palaižot tūristus brīvsolī pa prāmi, ieklīdu Tax Free veikalā. Tur netraucēti varēja izsmaržoties, bez liekas uzmanības, ne tā kā smalkajos Rīgas veikalos. Kenzo Parfum d’Ete – varbūt es tām pat biju par jaunu, bet mani šīs smaržas nelaida vaļā. Bet, Jēziņ, ar visu beznodokļu zonu, kurš tad atdod TĀDU naudu par smaržām?! Es to pilnīgi noteikti nevarēju atļauties. Noliku plakano, lapas formas testera pudelīti atpakaļ plauktā…

Neiedziļinoties detaļās – tas bija viens no smagākajiem braucieniem. Mums visiem – padsmit grupu vadītājiem, ceļojuma kuratoriem un priekšniecībai. Notika visi, nu tiešām VISI krenķi, kas vien ceļojot grupā var atgadīties. Vienā no grupām pat visļaunākais, ja saprotat, par ko runāju. Un tas viss mijās ar hokeja uzvarām un zaudējumiem, nakts ballītēm, neiedomājami komiskām situācijām, kādas nav svešas, kad satiekas alkohols, hokejs un atvaļinājums. Ar visu to profesionāli un ar godu tikām galā, un pēc pēdējās spēles, vēlu vakarā ripinājām uz Helsinkiem, kur prāmis jau mūs gaidīja, lai izguldītu, bet rīta agrumā startētu uz Tallinu. Salikām klientus pa kajītēm, devām norādījumus par nākamā rīta brokastīm, visbeidzot priekšnieks saaicināja visus grupu vadītājus savā kajītē, attaisīja pudeli un katram ielēja pa nelielam mēriņam. Kāds ieteicās – Paldies, Dievam, viss ir beidzies! Tas izraisīja krietnu izsmiešanos, šādu tādu jaunizceptu leģendu pārstāstīšanu un drīz visi devāmies gulēt. Neprātīgais hokeja maratons bija beidzies.

Lika pagaidīt!

Pienāca rīts, pusnomodā jutu, ka prāmis viegli šūpojas. Spriežot pēc pulksteņa, bijām braukuši aptuveni stundu. Izrādās mani bija pamodinājusi balss skaļrunī, kas kaut ko stāstīja… jā, kaut ko par prāmja tehniskajām problēmam… Pēc brītiņa balss paziņoja, ka prāmis spiests atgriezties Helsinku ostā. Atkal jau neiegrimstot sīkās detaļās – nu tik sākās – gatavais realitātes šovs (tolaik modē bija “Fabrikas”). Uzliec tik kameru un filmē – visplašākā emociju gamma. No “jē, ballīte turpinās!” līdz “es sūdzēšu jūs tiesā!”. Lai nu kā – problēmas bija nopietnas, šķiet, ka runa bija par dzenskrūvi. Tā bija situācija, kurā mēs neko mainīt nevarējām. Vārdu sakot – bija jāgaida jauns prāmis, tas pats, kas nupat ar citu hokeja fanu kravu jau bija devies uz Tallinu. Tātad turp un vēl atpakaļ. Tātad visa diena. Kāds melni pajokoja, par gaidāmo prāmi – “Estonia” dvīņubrāli. Cits jau klupa klāt recepcijas meitenēm ar neapmierinātību. Kas būtiski – toreiz nebija vēl nekādu Eiropas Savienības vai Šengenas privilēģiju – mūs no prāmja nost nelaida! Atgriežoties Helsinku ostā, prāmja Tax Free veikalu slēdza, toties uzsauca pusdienu bufeti ar vīnu un alu neierobežotā daudzumā, vai vismaz tik, cik uz prāmja atlicis. Visas deviņas stundas, ko pavadījām uz prāmja, trijatā ar vēl diviem kolēģiem pieslēdzāmies prāmja apkalpojošajam personālam, cik nu varējām, atbalstījām viņus un viņi mūs. Mierinājām tiesā sūdzētājus, skaidrojām klientiem situāciju un risinājumus, ziņojām jaunumus un saglabājām mieru uz klāja. Nupat jau tuvojās tas brīdis, kad Helsinku ostā vajadzēja ierasties prāmim – glābējam. Tikām uzaicināti kapteiņa apartamentos uz vakariņām, lai izteiktu mums personīgu pateicību, bet pēc tam pa dienesta ieeju ielaisti Tax Free veikalā – ar tekstu: “Kā pateicību par sadarbību varat izvēlēties sev vienu preci kā dāvanu. Bet dariet to ātri!” Tax Free zona joprojām bija slēgta.

Kolēģis vien uzmetis aci dzērieniem, paķēra telefonu un zvanīja sievai – par smaržām. Kolēģe mēģināja kaut ko no aromātiem vēl testēt, tomēr ātrumā paņēma kādu traki krāsainu un ovālu pudeli, kas tika piedāvāta kā jaunums. Man bija viegli. Es jau ļoti skaidri zināju, ko es gribu. Kamēr kolēģi vēl steidza izvēlēties, es jau stāvēju ar zaļo Kenzo Parfum d’Ete kārbiņu rokās.

Kopš tā laika tās ir bijušās manas mīļākās smaržas un par tām esmu saņēmusi visvairāk komplimentu gan no dāmām, gan kungiem. Vēlāk pāris reizes man tās uzdāvināja vīrs. Viņš vienmēr dāvina Ziemassvētkos smaržas, ja nevar izdomāt neko citu. Laba stratēģija, ne? Taču kopš Kenzo Parfum d’Ete  vairs netirgo, misija “Ziemassvētku dāvana” ir kļuvusi sarežģītāka, jo pašam ir kaut kas jāizvēlas.

Lai Ziemassvētku gaidas padarītu paši sev priecīgākas, sekodegunam aicina lasītājus iesūtīt savus īpašos smaržu stāstus. Dalībnieki gada nogalē tiks uzaicināti uz smaržīgu tikšanos, interesantākie stāsti tiks publicēti blogā, to autori saņems mazas, bet smaržīgas balvas. Gremdējieties atmiņās par kādu sev nozīmīgu aromātu, pierakstiet un nosūtiet uz marika.vitina@gmail.com! Iesūtīšanas termiņš – 21. decembris. Bet tagad iedvesmai pavisam īsas smaržu atmiņas, ko atsūtījusi Ilze.

“Mana interese par smaržām no jauna atsākās pirms kādiem pāris gadiem, kad sapratu, ka manu no 19 gadu vecuma mīlēto Kenzo Parfum d’Ete patiešām nekādi vairs nevarēs nopirkt. Izlietoju vēl pāris pudeles reformulētā aromāta un nolēmu, ka tā vairs nevar turpināt. Nemanot bija paskrējuši kādi 15 gadi, kuru laikā man par lielu sarūgtinājumu no plauktiem bija pazuduši arī visi Kenzo senākie izstrādājumi un man šķita, ka esmu nokļuvusi sintētikas pasaulē. Neko vairāk par neskaitāmām “hugo boss, escada summer” versijām veikalos nemanīju un, kur tikai nepagriezos, viss smaržoja sveši un muļķīgi.

Īstajā brīdī sev par lielu sajūsmu atkal atklāju Neroli veikalu, kur pusaudzes gados ar māsu bieži iegriezāmies. Daudz tālāk par iepazīšanos ar Annick Goutal aromātiem gan netiku, jo nokļuvu Guerlain burvības varā! Samsara bija viena no manām senākajām smaržu atmiņām – atceros, kā kopā ar draudzeni pēc skolas ieklīdām kādā no Tērbatas ielas 90. gadu “butikiem”, kur dabūjām katra savu paraudziņu. Tagad savu ieilgušo smaržu abstinenci nomierināju ar veselu trīs Guerlain 100 ml pudelīšu iegādi (par īpaši izdevīgu cenu, protams), atslābu un varu mierīgi turpināt savu ceļojumu, nu jau  lēnām izbaudot un iepazīstot arī visu pārējo smaržu pasauli.”

Paldies, Ilze!