Apnicis klausīties parfīmfanu gaušanos par to, ka zāle agrāk bija zaļāka, debesis zilākas un smaržas īstākas un pareizākas. Nolēmu pati noskaidrot, vai šajā apgalvojumā ir kāds patiesības grauds. Šoreiz mēģināju izsvērt, kurš no diviem aromātiem ar vienu un to pašu nosaukumu ir labāks – vecais Shiseido kompānijā radītais Feminite du Bois vai jaunākais Serge Lutens zīmolam piederošais.
Stāsts par Feminite du Bois (koka sievišķība?) sākās 1992. gadā, kad japāņu kompānijā Shiseido strādāja (izklausās kaut kā nepareizi, bet nevaru atrast piemērotāku vārdu… darbojās? veidoja karjeru?) dizainers, tobrīd arī fotogrāfs Seržs Lutēns. Parfimēri Kristofers Šeldreiks* (Christopher Sheldrake) un Pjērs Burdons (Pierre Bourdon) Serža radošajā vadībā radīja šo noslēpumaino, neatkārtojamo formulu, bet pats Seržs – oriģinālas formas tumša stikla pudelīti un, protams, vadīja arī visu reklāmas un mārketinga veidola tapšanu. Vēlāk, kad Seržs Lutēns Shiseido paspārnē bija izveidojis pats savu zīmolu, viņam izdevās savu mīļo mazulīti pārvilkt sev līdzi uz savu jauno ģimeni un 2009. gadā Feminite du Bois nāca klajā vēlreiz, saprotams, ar nelielām izmaiņām aromāta sastāvā. Tajā pašā upē divreiz iekāpt nav iespējams, tāpēc neticiet pārdevējām, kas jums mēģinās iestāstīt, ka Cacharel Anais-Anais, kurš šodien stāv lielveikala kosmētikas nodaļā ir tas pats, ko pa blatu dabūjāt no valūtas veikala astoņdesmitajos gados un, ka nevis aromāts, bet jūsu uztvere laika gaitā mainījusies.
Es ar Feminite du Bois iepazinos pirms pāris gadiem, kad Rīgā parādījās Serge Lutens smaržas. Nosaukt šo aromātu par austrumniecisku nozīmē nepateikt neko. Austrumi parasti saistās ar ambru, ar 1001 nakts pasakām, bet šie austrumi ir pavisam citi. Man Feminite du Bois saistās ar kaut ko japānisku – ar Kishin Shinoyama fotomākslu, ar Haruki Murakami noslēpumaino un bīstamo pasauli. Šis aromāts nav silts un komfortabls, drīzāk jau vēss. Daži no komentētājiem internetā izceļ ciedra noti šajās smaržās, savukārt, man vienīgā atsevišķā nots, ko spēju sajust, ir vijolītes. Konkrēto nošu sarakstu katrs var apskatīties interneta enciklopēdijā fragrantica.com, links uz lapu šeit. Tomēr pat zinot, ka šajā aromātā ir augļu, ziedu un koksnes notis, ir neiespējami sadalīt pa sastāvdaļām kopīgo iespaidu, kuru atstāj šī smarža. Tas ir līdzīgi, kā dzerot koka-kolu – tā garšo vienkārši pēc kokakolas, nevis kanēļa, vērmelēm un vēl nezin kā. Feminite du Bois, patiešām mazliet atgādina kolu vai kādu no rūgtenajiem balzāmiem un gaiši brūnganais smaržu tonis šo asociāciju vēl vairāk pastiprina. Visu minēto var attiecināt uz abām FdB versijām, bet kā tad ar atšķirīgo?
Nesalīdzinot abus aromātus blakus, likās, ka vecais variants principā smaržo tāpat kā jaunais. Tomēr izmēģinot abus reizē, varu apgalvot, ka atšķirība ir! Abi aromāti ir eau de parfum koncentrācijā, tomēr jaunā, Serge Lutens versija ir vēl par pāris pikseļiem košāka par veco. Ja kādam no jūsu pielūdzējiem Feminite du Bois krīt uz nerviem kā tāds, tad jaunā versija viņam kritīs uz nerviem vairāk nekā vecais Shiseido variants. Varbūt šis “košums” radies kādas sintētiskas sastāvdaļas dēļ, kura nomainījusi kaut ko dabīgāku? Nezinu, bet vintāža versija ir elegantāka, klusāka un turas tuvāk pie ādas, kamēr jaunais aromāts ir lecīgāks, skaļāks, saldāks, bet tajā pašā laikā arī tāds kā pliekanāks. Tā ir ļoti labi uzgleznota kopija, tomēr, acīmredzot, nav bijis iespējams iegūt visus oriģinālos izejmateriālus, lai radītu vēlreiz tieši to pašu aromātu.
Mans secinājums eksperimenta rezultātā? Gardēžiem es noteikti ieteiktu izvēlēties oriģinālu – arī pudeles dēļ, bet skriet ar galvu sienā tikai tāpēc, lai iegūtu savā īpašumā tieši veco FDB versiju nav vērts. Galu galā, autori abām versijām ir vieni un tie paši, tāpēc uzticēsimies viņiem!
Veco Shiseido versiju var joprojām pietiekamā daudzumā atrast ebay – gan 100 ml, gan mazās 4 ml pudelītēs. Tikai meklējiet eau de parfum nevis eau timide variantu, jo to es nepazīstu, iespējams, tas ir daudz vieglāks aromāts. Savukārt mūsdienu FdB atradīsiet Serge Lutens plauktiņā Douglas vai Stockmann veikalos.
*Kristofers Šeldreiks, ar kuru kopā Seržs Lutēns rada visus sava zīmola aromātus, ir autors vēl vienam manam absolūtam smaržu favorītam – Sycomore no Chanel ekskluzīvās līnijas.
Interesanti! Es gan ar zināmu pietāti izturos pret vintage smaržām – kur garantija, ka tās tik tiešām smaržo tāpat kā pirms 20, 30 vai pat 40 gadiem? Pat ar vispriekšzīmīgāko uzglabāšanu.
Garantijas nav nekam …nekur 🙂 kur nu vēl tik gaistošā jautājumā…