Sekodegunam.lv

Gluži nemanot laika gaitā esmu savākusi nelielu “Dzintara” vintāža smaržu kolekciju. “Zīlīte”, “Solo”, “Kristīne” un “Intriga” un kur nu vēl “Trīskārtīgais odekolons” – šīs smaržas pašas mani atradušas katra savā veidā. Jāteic, tie ir labi “franču stila” parfīmi, kurus gan šobrīd atturētos valkāt ikdienā, ja nu vienīgi, izņemto “Zīlīti”, kas ir mans absolūts favorīts. “Zīlīte” radīta 1959. gadā un, domāju, ka izejvielas tiešām bijušas tam laikam pietiekami labas. Varbūt PSRS bija īpaši draudzīgas attiecības ar Franciju tajā laikā? Ieteiktu “Dzintaram” atgriezties pie vecajām formulām, jo šajā jomā viņi vēl varētu atgūt slavu kā nišas parfimērijas celmlauži!

Bet šoreiz ne par smaržām, bet par grāmatu “Dzintara aromāts”, kuru kādu laiku atpakaļ paņēmu bibliotēkā un tikko tomēr nopirku par 3 eiro Rozes grāmatnīcā. Kāpēc tik ilgi vilcinājos, lai pievienotu šo grāmatu savai smaržu grāmatu kolekcijai? Tāpēc, ka šis izdevums tikai izliekas par grāmatu – patiesībā tas tomēr ir “Dzintara” reklāmas buklets cietajos vākos. Kaut arī tulkots no krievu valodas, teksts ir lasāms un labā latviešu valodā. Vienīgi mani uzjautrināja vecmodīgās “kreimenes” maijpuķīšu vietā. Grāmatas pirmajā daļā viegli saprotamā valodā izklāstīta vispārpieņemtā parfimērijas rašanās vēsture, kuru neviens gan nav pieredzējis, tomēr turpina ar pārliecību pārstāstīt (skat. jebkuru rakstu vikipēdijā). Šis nosacītais grāmatas ievads ilustrēts ar krāsainiem foto un ir gan stipri vienkāršots, bet skolas vecuma bērniem pilnīgi okei.

Kad stāsts pāriet pie Dzintara rūpnīcas rašanās vēstures, paliek jau interesantāk. Izrādās, ka uzņēmums 1951. gadā izveidots apvienojot vairākas Latvijas miera laiku kosmētikas rūpnīcas. Teju vai metos pa centra ielām ar grāmatu rokās, meklēt seno uzņēmumu vietas – piemēram, viena kosmētikas rūpnīca bijusi Stabu un Skolas ielas stūrī. Jauki no autores un uzņēmuma vadības puses atvēlēt diezgan daudz vietas un cieņas šo ekspropriēto uzņēmumu īpašniekiem, kuriem, protams, nācās savus uzņēmumu pamest un doties tālus ceļus. Acīmredzot, viņu mantinieki nav pieprasījuši savu mantu atpakaļ, ja jau “Dzintars” turpina darboties. Nu, jā – man tomēr šķiet nedaudz apšaubāms tas gadskaitlis, kurš inkorporēts uzņēmuma logo – nu kāds 1849. gads, kamon! Tomēr viss, kas varētu izklausīties apšaubāms, grāmatā tiek nopūderēts tā, ka vairs nesaprotu, kas ir melns, kas balts.

Brīdī, kad rūpnīcā ierodas jaunais uzņēmuma vadītājs Iļja Gerčikovs, grāmata pārvēršas par nebeidzamu slavas dziesmu šim īpašajam cilvēkam. Nešaubos, ka cilvēks, kurš spēja izveidot šādu “valsti valstī” padomju varas laikā un vēlreiz atkārtot šo triku jaunā kapitālisma apstākļos, ir izcila personība, tomēr, izlasot grāmatu līdz galam, paliek ne visai patīkama sajūta. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka es attiecībā pret pagājušā gadsimta 80-tajiem gadiem izjūtu nevis nostaļģiju, bet gan izteiktu alerģiju. Labi atceros priviliģēto komunistu izveidoto blatu sistēmu, kas valdīja ēdināšanas uzņēmumā “Vefietis”, kurā nokļuvu pēc “lietišķo” beigšanas. Tāpēc nespēju nevilkt paralēles ar savu pieredzi strādājot uzņēmumā ar līdzīga veida totalitāru vadību. Cik var spriest pēc grāmatā aprakstītajiem 80-tajiem gadiem Dzintarā, strādāt šeit ir bijusi laime pilnīga. Darbinieki bijuši izcili nodrošināti, paēdināti, utt. Ticu, ka radīt jaunas formulas, panākt šķietami neiespējamo tiem laikiem ir bijis aizraujošs izaicinājums. Bet, piedodiet, šodien es vairs nespēju sajūsmināties par faktu, ka “Dzintars” padomju laikā nespēja vien apgādāt visu PSRS ar savu produkciju. Labi atceros, ka brīžos, kad izdevās kādā mistiskā veidā iegūt savā īpašumā jebko, kas ražots ārvalstīs, Dzintara pomādes vai pūderi salīdzinājumu neizturēja.

Visa šī pagātnes slavināšana un mītu kaldināšana man ir vienkārši nepatīkama. Un brīžiem, lasot grāmatas otro daļu, sāku šaubīties, vai mēs vispār runājam par vienu un to pašu “Dzintaru”. Varu vēl piekrist, ka šobrīd ražotie Dzintara krēmi ir labi, bet nevaru piekrist apgalvojumam, ka uzņēmuma iepakojumu dizains ir ūber-mūsdienīgs. Starp citu, vai jūs zinājāt, ka visu šobrīd ražoto smaržu autors ir pats Iļja Gerčikovs? Tāpēc vien bija vērts izlasīt šo grāmatu!

Malkoju karstu kafiju ar pienu no Starbucks milzīgās krūzes, kurā varētu ietilpt vismaz sešas itāļu “lapsu indes” porcijas, un kavējos pārdomās par pieredzēto 16. nišas un māksliniecisko smaržu izstādē Pitti Fragranze Florencē.

“Niša ir mirusi!” – tā nebaidās paziņot ietekmīgi cilvēki, kuri šajā alternatīvās parfimērijas lauciņā jau “apēduši suni”. Vai tiešām var būt, ka kamēr mēs šeit vēl pat īsti neesam ierubījušies, kas īsti slēpjas aiz šī “nišas” apzīmējuma, kad tas jau zaudējis savu nozīmi? Tā, diemžēl, ir – alternatīvās parfimērijas kustība, kura aizsākās 2000šo gadu sākumā, ir absolūti izmainījusies. Kas notiek?

Pirmkārt, ir daudz grūtāk novilkt robežas starp nišas un selektīvo parfimēriju. Masu parfimērijas tirgus, pamanot, ka nišas parfimērija sāk “izgriezt viņiem pogas”, dara ko var. Zīmoli rada “īpašas” līnijas, pieaicinot slavenus parfimērus, izmantojot īpašākas izejvielas un pārdodot šos ražojumus par cenu, kura pat var pārsniegt nišas smaržu cenas. Kaut arī šīm smaržām ir zināmi parfimēri, ar to vien vēl nepietiek, lai šos aromātus varētu saukt par māksliniecisko parfimēriju. Domāju, ka varam mierīgi visas šīs YSL, Lancome un pārējo dārgās pudeles ielikt kastītē ar uzrakstu “selektīvā parfimērija”. Ak, jā – tilpumi arī tiek mainīti, lai galīgi sajauktu pircējam galvu – (gluži kā ar mūsu krējumiem) – var būt gan pudeles, kas izskatās pēc 100 ml, bet īstenībā ir 75 ml, gan pudeles, kas izskatās pēc 100 ml, bet īstenībā ir 145ml, cenas grūti salīdzināt. Jebkurā gadījumā runa ir par cenu, kas pārsniedz 150 eiro par pudeli, lai cik parfīma arī tur nebūtu iekšā. Attēlā zemāk redzama Lancome ekskluzīvo smaržu līnija Milānas lidostā.

Savukārt daudzus no reiz izteikti neatkarīgiem nišas brendiem jau nopirkušas tādas lielās korporācijas kā Estee Lauder – piemēram, Le Labo, Jo Malone, By Killian, līdz ar to to izplatība pasaulē ir stipri palielinājusies (un arī ražošanas apjomi), tāpēc šo zīmolu piederība pie “nišas” jau ir apšaubāma. Jo viena no svarīgām nišas parfimērijas atšķirībām ir nelieli ražošanas apjomi salīdzinājumā ar masu produkciju.

Ik gadu parādās arvien jauni “fake” jeb viltotie nišas brendi, kuri gan izliekas par māksliniecisko parfimēriju, bet kuru pamatā nav nekādas citas idejas, izņemot vēlmi “paķert pēdējo pīrāga gabalu”, “ielēkt pēdējā vagonā”, “uzsēsties uz astes” un tā tālāk. Tas labi novērojams arī Pitti Fragranze izstādē. Uzcept logo, samaksāt grafiskajam dizaineram, nopirkt dažas formulas – cik tur tā darba! Principā, pārdot smaržas ir apmēram tikpat izdevīgi, kā pārdot popkornu, tikai to gala cena ir simtiem reižu augstāka…

Šogad izstādē piedalījās jau daudz mazāk zīmolu nekā iepriekš, jo vairāki no regulārajiem dalībniekiem savus ražojumus izstādījuši paralēli  Pitti kaut kur citur pilsētā, bet citi sadarbojas tikai ar izstādi, kura notiek Milānā pavasarī un, kuru rīko cita organizācija. Viens no nišas zīmolu lielākajiem pārstāvjiem Itālijā – Intertrade Group – šogad izstāžu zālē nemaz neparādās. Arī alternatīvās parfimērijas celmlauži Etat Libre d’Orange izstādās kaut kur pilsētā.

Gaisā jau klīst runas par trešo nišas vilni, kuram it kā būtu jānāk. Te jāpaskaidro, ka pie pirmās nišas pieder tie zīmoli, kuri jau izsenis ražojuši smaržas savos mazajos apjomos, bet par otro vilni mēdz uzskatīt zīmolus (L’Artisan Perfumeur, Etat Libre d’Orange, Tauer Perfumes), kas radās aptuveni gadsimtu mijā, kā alternatīva vienveidīgo smaržu rūpnieciskajai ražošanai.

Mans veids, kā noteikt, kas ir niša un kas nav ir vienkāršs. Mākslinieciskās parfimērijas pamatā ir aromāta radītāju vēlme radoši izpausties, sasniegt kādu mērķi, kurš NAV tikai komerciāls. Kā jau jebkurai darbībai, kura tiek veikta – svarīgākais ir nodoms. Lai patērētāji spētu visā šajā orientēties, vajadzīga plašāk pieejama informācija un izglītība. Tieši par smaržu izglītības ieviešanu skolās ir vērts runāt, jo arī ožas maņa ir tikpat vērtīga un attīstāma, kā pārējās. Vai šai radošajai izpausmei svarīga profesionalitāte? Gan jā, gan nē. Jā, jo smaržu mākslai tomēr ir zināma ietekme uz cilvēka veselību, bet vai tad mēs nedosim bērniem otas un krāsas un neļausim viņiem gleznot un zīmēt, iekams tie nespēs uzrādīt diplomu par mākslas skolas beigšanu?

PS Drīzumā – vairāk par izstādē satiktajiem cilvēkiem un zīmoliem. Pateicība airbaltic par iespēju nokļūt Florencē!