Kādu dienu franču kafejnīcā atvēru pavisam svaigu modes žurnālu no Parīzes, kurā bija arī reklāmas lapa ar smaržu paraudziņiem. Jau kopš bērnības, kad ārzemju žurnāli bija nenormāls retums, man šīs smaržīgās reklāmas lapas sagādā nenormālu baudu. Viens no vecajiem, astoņdesmito gadu amerikāņu Vogue žurnāliem, ko esmu saglabājusi, joprojām smaržo pēc Guerlain Jardins de Bagatelle reklāmas. Mūsdienās žurnālu paraudziņi kļuvuši vēl nopietnāki – tos var ne tikai paostīt, bet pat ar tiem sasmaržoties. Saprotams, ka man tūlīt pat vajadzēja atplēst nelielo folijas uzlīmi un tad arī nekas cits vairs neatlika, kā iemērkt delmu mazajā smaržu lāmiņā.
Mmmm, sajutu tādu kā patīkamu atmiņu tremolo (pat nejautājiet, kas tas ir). Nevaru atcerēties, kuras tieši smaržas man atgādina L’Interdit Givenchy eau de toilette, bet tās noteikti ir 80-to gadu beigas, kad dabūt neko pie mums vēl nevarēja un labas smaržas vajadzēja iet konspiratīvi ostīt valūtas veikalā zem viesnīcas “Latvija”. Jā, šķiet, ka tas arī būs izskaidrojums – gribas izjust tieši šo smaržu, jo tā man saistās ar kaut ko tādu, ko savā laikā būtu gribējusi, bet nevarēju atļauties… Var arī būt, ka aromāts man atgādina kādu no ļoti nedaudzajām smaržām, kuras man pašai piederējušas kaut kad tajos tālajos laikos, kad pienākumi vēl nebija nogāzušies pār manu galvu, un tāpēc šī smarža saistās ar kaut ko skaistu, vieglu un bezrūpīgu.
Saprotu kundzītes, kuras spītīgi turpina visu mūžu iesmaržināties ar aromātiem, kurus viņas nēsājušas agrā jaunībā. Smaržu atmiņa darbojas neparedzamos veidos – jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka pēc daudzajiem gadiem “gardēžu” teritorijā, esmu “pavilkusies” uz “parastajām” smaržām. Kaut gan, tik parastas jau tās arī nemaz nav –Givenchy tomēr var lepoties ar ievērojamu ieguldījumu gan modes, gan parfimērijas vēsturē. L’Interdit aromāta radīšanā piedalījies pats Dominiks Ropjons (Dominique Ropion), kurš ir vispāratzīts parfimērijas vecmeistars. Nošu saraksts aromātā ir visai īss – magone, apelsīnziedi, tuberoze, protams, muskuss, bet arī vetivērija un pačūlija. Jāteic, ka tā īsti neizlec neviena no šīm notīm – aromāts ir noslīpēts, elegants “dizainera” smaržu paraugs. Toties pačūlija pamudina mani izdarīt vienu no trakākajiem noziegumiem parfimērijā (nesakiet nevienam!) – izmēģināt, kas notiek, ja L’Interdit edt sakrusto… piemēram, ar Tauerville Patchouli Flash… Hmmm, kāpēc ne? Galu galā – tulkojumā no franču valodas L’Interdit nozīmē “aizliegts” – bet kādi gan aizliegumi var būt smaržu maniakiem…
Droši vien jāpiemin, ka pati, pati pirmā L’Interdit aromāta versija (pa vidu bijuši vēl vairāki varianti ar šo pašu nosaukumu, tāpēc vienā brīdī var galīgi sajukt), kas darināta 1957. gadā, saistīta ar Odrijas Hepbernas vārdu. Oriģinālo aromātu ostījusi neesmu, bet tik un tā, tam nav nekāda sakara ar šo jauno versiju, kuru, starp citu, reklamē mūsdienu kinozvaigzne Rūnija Māra.
Tikai, lūdzu, kad esat veikalā, nesajauciet to ar pagājušā gada L’Interdit versiju – manējā favorīte ir jaunā eau de toilette nevis koncentrētākā eau de parfum pudelīte, kura ir veikalos jau kopš pagājušā gada. Jauno pagaidām atradu tikai Stockmann. Pieejamas vairākas tilpuma versijas sākot no 35ml, kuras cena ir… nekad nevaru atcerēties ciparus… kaut kur starp 50 un 60 eiro, ja nemaldos. Priecīgu ošņāšanu!