Jaunā mēnesī esot jādara lietas, kas ilgi tikušas atliktas. Tā nu sestdien izlemju, ka varu ziedot pāris stundu sen plānotam ceļojumam uz Akropoli, kur jau kopš vasaras atvērts lielākais mākslinieciskās parfimērijas veikals Rīgā. Kā burkāns deguna galā karājas arī vēlme izošņāt jaunāko franču maestro Žana Kloda Ellenas darbu – Rose & Cuir. Šogad nevarēju atļauties doties uz Florenci, kur izstādē Pitti Fragranze Ellenam tika veltīts īpaši daudz uzmanības, tāpēc biju patiesi iekārdināta iepazīties ar viņa jauno aromātu.
Ieejot plašajā Creme de la Creme veikalā mani apžilbina spilgtais apgaismojums. Ārprātīgi spilgtās lampas “izsit korķus” visai manai sensorajai uztverei. Tik intīma padarīšana kā smaržu izvēle galīgi neiet kopā ar šādu klīnisku atmosfēru. Nolemju ilgi neuzkavēties, izostīt jaunumus un ātrāk laisties lapās. Piemīlīgā pārdevēja uzdod man pāris jautājumus, bet sapratusi, ka “nebūs”, liekas mierā. Vispār jau, meitenēm, kuras ir gatavas uzturēties šajās operāciju gaismās, būtu jāsaņem īpaša piemaksa par darbu necilvēcīgos apstākļos…
Enīvei, vispirms metos pie jaunākā skandināvu zīmola Byredo izlaiduma Slow Dance. Dīvaini, bet uz papīra šo aromātu mans deguns nesajūt vispār. Atvēlu “lēnajai dejai” vienu roku un drīz aromāts sāk ieskanēties. Saprotu, kāpēc tāds nosaukums – patīkami silto, bet neuzbāzīgo aromātu var sajust tikai lēnās dejas laikā, kad partneri viens otram atrodas pietiekami tuvu. Man patīk parfimēra Jerome Epinette rokraksts – īpaši Tobacco Nuit un vēl daži Atelier Cologne aromāti un šis ir visai tipisks aromāts viņa stilā. Pārdevēja painteresējas, kurš Byredo aromāts man patīkot vislabāk un es godīgi atbildu, ka man patīk visi. Tā arī ir – labprāt turētu mājās visu rindu, jo katram no tiem varētu atrast lietošanai piemērotu brīdi.
Beidzot esmu pie galvenā ekskursijas vaininieka – Frederic Malle stenda, kur īpaši neizcelta stāv arī Rose & Cuir pudelīte. To bez vilcināšanās uzpūšu biezā slānī ne tikai uz rokas, bet arī mēteļa piedurknē, lai atpakaļceļā un mājās būtu ko ošņāt. (Sajūtos kā Vasiļisa Daiļā no krievu multenes, kas pie viesību galda sastūma pilnas piedurknes ar ēdamo un dzeramo…) Runājot par Žana Kloda jauno darbu, tas nešķiet viņam raksturīgs, bet kurš gan var liegt cilvēkam izmēģināt ko jaunu. Jāteic, šī roze man kaut ko atgādina… jā, šķiet, tas ir kaut kas no Memo Paris, kas arī, starp citu, izlikts CDLC plauktos. Ja salīdzina Rose&Cuir un African Leather nošu sarakstus, jāteic, ka gan āda, gan ģerānija, gan pačūlija un vetivērija ir kopīga abiem aromātiem. Neesmu gatava pēc vienas reizes novērtēt jauno Rose & Cuir, bet tā nav izteikta mīlestība no pirmās tikšanās. Mēteļa piedurkne gan šodien smaržo sasodīti patīkami!
Tā kā viena roka man vēl brīva, veltu to citam ne pārāk sen iznākušam FM aromātam, kura autors ir Carlos Benaim, bet nosaukums – Music for a While. Rokraksts atpazīstams, jo aromāts atgādina pirms gada Florencē ošņāto Genre no amerikāņu brīnumbērna Edward Bess. Saskaņā ar fragrantica aprakstiem, šiem aromātiem nevajadzētu būt nekā kopīga, bet pilnīgi noteikti abos sajūtu “zirdzisko” noti, kas, starp citu, pēdējā laikā nišas aromātos parādās arvien biežāk. Man absolūti nekas nav pret zirgiem – pati uz sevis to īpaši neredzu, bet neiebilstu, ja tāds “zirdziņš” rikšotu blakām.
Kā pilnīgi negaidīts pārsteigums mani sagaida amerikāņu-franču zīmola Le Labo plauktiņš. No vienas puses – forši, ka arī Rīgā iespējams nopirkt šo kvalitatīvo zīmolu (gan tikai vislielākās pudeles), no otras puses – nākas secināt, ka, kopš zīmols nonācis Estee Lauder rokās nagos, latiņa strauji gājusi uz leju. Ja pirmsākumos liels uzsvars zīmola ekskluzivitātē tika likts uz veidu, kādā tas tika pārdots – interjeru, stilu, tad tagad tas viss atmests kā lieks. Interesanti – vai Amerikā joprojām smaržas tiek pildītas pudelēs klienta acu priekšā vai arī šis rituāls atmests kā lieka māžošanās, kas tikai palēnina peļņas ievākšanu? Vismaz Lafayette galerijās pagājšgad Parīzē Le Labo aromāti bija izvietoti uz tam raksturīgā aptiekas stilā noformēta plaukta, bet šeit, pie CDLC, vairs netiek prasīts pat tas. Zīmolam par labu tas noteikti nenāk. Pievienoju foto, kā būtu jāizskatās īstenā Le Labo veikalā no Tokijas:
Īsumā par ceļojumu – vēlreiz uz Akropoli došos tikai gadījumā, ja Frederic Malle vai Byredo izlaidīs ko jaunu, bet
- noteikti braukšu ar taksi
- bruņošos ar viegli ēnotām saules brillēm.
Ak, jā – šajā veikalā var izošņāt un nopirkt deguna nesen aprakstīto Iris des Champs no Houbigant Paris. Tātad, vismaz vienreiz uz šo veikalu ir vērts aizbraukt, pat par spīti garantētām ciešanām.
P.S. Kopš atvēries CDLC veikals Akropolē, nišas gals Spices Debenhamā ir aizvēries. Nav jēgas konkurēt pašiem ar sevi…