Sekodegunam.lv

Gluži nemanot laika gaitā esmu savākusi nelielu “Dzintara” vintāža smaržu kolekciju. “Zīlīte”, “Solo”, “Kristīne” un “Intriga” un kur nu vēl “Trīskārtīgais odekolons” – šīs smaržas pašas mani atradušas katra savā veidā. Jāteic, tie ir labi “franču stila” parfīmi, kurus gan šobrīd atturētos valkāt ikdienā, ja nu vienīgi, izņemto “Zīlīti”, kas ir mans absolūts favorīts. “Zīlīte” radīta 1959. gadā un, domāju, ka izejvielas tiešām bijušas tam laikam pietiekami labas. Varbūt PSRS bija īpaši draudzīgas attiecības ar Franciju tajā laikā? Ieteiktu “Dzintaram” atgriezties pie vecajām formulām, jo šajā jomā viņi vēl varētu atgūt slavu kā nišas parfimērijas celmlauži!

Bet šoreiz ne par smaržām, bet par grāmatu “Dzintara aromāts”, kuru kādu laiku atpakaļ paņēmu bibliotēkā un tikko tomēr nopirku par 3 eiro Rozes grāmatnīcā. Kāpēc tik ilgi vilcinājos, lai pievienotu šo grāmatu savai smaržu grāmatu kolekcijai? Tāpēc, ka šis izdevums tikai izliekas par grāmatu – patiesībā tas tomēr ir “Dzintara” reklāmas buklets cietajos vākos. Kaut arī tulkots no krievu valodas, teksts ir lasāms un labā latviešu valodā. Vienīgi mani uzjautrināja vecmodīgās “kreimenes” maijpuķīšu vietā. Grāmatas pirmajā daļā viegli saprotamā valodā izklāstīta vispārpieņemtā parfimērijas rašanās vēsture, kuru neviens gan nav pieredzējis, tomēr turpina ar pārliecību pārstāstīt (skat. jebkuru rakstu vikipēdijā). Šis nosacītais grāmatas ievads ilustrēts ar krāsainiem foto un ir gan stipri vienkāršots, bet skolas vecuma bērniem pilnīgi okei.

Kad stāsts pāriet pie Dzintara rūpnīcas rašanās vēstures, paliek jau interesantāk. Izrādās, ka uzņēmums 1951. gadā izveidots apvienojot vairākas Latvijas miera laiku kosmētikas rūpnīcas. Teju vai metos pa centra ielām ar grāmatu rokās, meklēt seno uzņēmumu vietas – piemēram, viena kosmētikas rūpnīca bijusi Stabu un Skolas ielas stūrī. Jauki no autores un uzņēmuma vadības puses atvēlēt diezgan daudz vietas un cieņas šo ekspropriēto uzņēmumu īpašniekiem, kuriem, protams, nācās savus uzņēmumu pamest un doties tālus ceļus. Acīmredzot, viņu mantinieki nav pieprasījuši savu mantu atpakaļ, ja jau “Dzintars” turpina darboties. Nu, jā – man tomēr šķiet nedaudz apšaubāms tas gadskaitlis, kurš inkorporēts uzņēmuma logo – nu kāds 1849. gads, kamon! Tomēr viss, kas varētu izklausīties apšaubāms, grāmatā tiek nopūderēts tā, ka vairs nesaprotu, kas ir melns, kas balts.

Brīdī, kad rūpnīcā ierodas jaunais uzņēmuma vadītājs Iļja Gerčikovs, grāmata pārvēršas par nebeidzamu slavas dziesmu šim īpašajam cilvēkam. Nešaubos, ka cilvēks, kurš spēja izveidot šādu “valsti valstī” padomju varas laikā un vēlreiz atkārtot šo triku jaunā kapitālisma apstākļos, ir izcila personība, tomēr, izlasot grāmatu līdz galam, paliek ne visai patīkama sajūta. Kāpēc? Laikam jau tāpēc, ka es attiecībā pret pagājušā gadsimta 80-tajiem gadiem izjūtu nevis nostaļģiju, bet gan izteiktu alerģiju. Labi atceros priviliģēto komunistu izveidoto blatu sistēmu, kas valdīja ēdināšanas uzņēmumā “Vefietis”, kurā nokļuvu pēc “lietišķo” beigšanas. Tāpēc nespēju nevilkt paralēles ar savu pieredzi strādājot uzņēmumā ar līdzīga veida totalitāru vadību. Cik var spriest pēc grāmatā aprakstītajiem 80-tajiem gadiem Dzintarā, strādāt šeit ir bijusi laime pilnīga. Darbinieki bijuši izcili nodrošināti, paēdināti, utt. Ticu, ka radīt jaunas formulas, panākt šķietami neiespējamo tiem laikiem ir bijis aizraujošs izaicinājums. Bet, piedodiet, šodien es vairs nespēju sajūsmināties par faktu, ka “Dzintars” padomju laikā nespēja vien apgādāt visu PSRS ar savu produkciju. Labi atceros, ka brīžos, kad izdevās kādā mistiskā veidā iegūt savā īpašumā jebko, kas ražots ārvalstīs, Dzintara pomādes vai pūderi salīdzinājumu neizturēja.

Visa šī pagātnes slavināšana un mītu kaldināšana man ir vienkārši nepatīkama. Un brīžiem, lasot grāmatas otro daļu, sāku šaubīties, vai mēs vispār runājam par vienu un to pašu “Dzintaru”. Varu vēl piekrist, ka šobrīd ražotie Dzintara krēmi ir labi, bet nevaru piekrist apgalvojumam, ka uzņēmuma iepakojumu dizains ir ūber-mūsdienīgs. Starp citu, vai jūs zinājāt, ka visu šobrīd ražoto smaržu autors ir pats Iļja Gerčikovs? Tāpēc vien bija vērts izlasīt šo grāmatu!