Kaķiskais siltums aromātā Bengale Rouge

Publicēts 2019. gada 15. novembris autors Marika

Kaķi ir īpaši, par to nav ne mazāko šaubu. Katrs kaķa īpašnieks kādreiz ir ierušinājis degunu sava mīļdzīvnieka skaustā, lai sajustu tā silteno, patīkami nomierinošo smaržu. Bengālijas kaķene Mimi iedvesmojusi savu saimnieci – parfimēri Lizu Moresu (Liz Moores), radīt patiešām smalku aromātu – Bengale Rouge.

Kāds, varbūt teiks – “kaķa smaka?” Nē, nē, nē! Kaķa kažokam ar tā saukto “kaķa smaku”, kas atgādina upeņu lapu smaržu, nav nekāda sakara. Kaķa kažoks smaržo patīkami un mājīgi.  Kas mani iepriecina un pārsteidz visvairāk – Bengale Rouge lieliski atveido kaķa auru, neizmantojot nevienu no “dzīvnieciskajām” notīm – šeit nav ne muskusa, ne cibeta, ne kastorīna. Priekšstatu par kaķisko smaržu rada sandals, turku roze, medus, vaniļa un mirres. Un ir! Tā ir tā pati kaķa kažoka smalkā smarža, kurai tikai nedaudz “uzgriezts kontrasts” gluži kā fotošopā.

Salīdzinot ar, piemēram, Memo Paris African Leather smaržām, par kurām esmu rakstījusi, šis Bengālijas kaķa aromāts ir daudz mierīgāks un pieradinātāks, kas arī loģiski, jo tas ir mājas kaķis, nevis plēsoņa, kuram jācīnās par sevi ik dienu. Bengālijas kaķa aromātā nav nekā asa, biedējoša un nav jāgaida, kamēr aromāts “pieradinās”. Vislabākā Bengālijas kaķa fāze ir tieši pirmās divas stundas, kad aromāts ir visspilgākais un to var sajust arī nepieliekot degunu tieši pie ādas. Gribētos jau šo fāzi paildzināt, bet, acīmredzot, to nav bijis iespējams izdarīt, reizē neupurējot kaut ko no šī aromāta smalkuma.

Britu zīmols Papillon (tikai, lūdzu, nesajaukt ar franču zīmolu Papillon Rouge Paris) darbojas jau kopš 2011. gada un tā radītāja uzskata, ka parfīms spēj veikt metamorfozi. Noteikti ir arī tādas smaržas, kuras spēj tevi pārvērst par tauriņu, bet šoreiz tomēr par kaķi!

Aromāts Bengale Rouge 50 ml pudelītē maksā 165 eiro, ja pasūtina pie interneta veikala firstinfragrance šeit, bet to var atrast arī zīmola mājas lapā, ja labāk patīk mārciņas.

 

 

 

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , , | Komentēt

Runā ar mani! Par smaržām…

Publicēts 2019. gada 31. oktobris autors Marika

Mišels Almiraks (Michel Almairac) ir izcils franču parfimērs – viņa “degunam” pieder tāds savā laikā revolucionārs, bet nu jau par klasiku kļuvis aromāts, kā Dior Fahrenheit (pirmais ziedu aromāts vīriešiem), arī neaizvietojamais Chopard Casmir, no jaunākām pērlēm – Chloé, Bottega Veneta līnija un Gelsomino Nobile no Acqua di Parma. Pati esmu iztērējusi vismaz veselu “kastīti” viņa veidoto Gucci Rush pašu pirmo versiju sarkanajā kastītē.

Kā izrādās, Almiraks paspējis ne vien izveidot veiksmīgu karjeru, bet arī (protams, kopā ar sievu Elizabeti) izaudzināt divus brašus dēlus. 2016. gadā Bendžamins un Romēns izveidojuši ģimenes zīmolu, kurā ļauj tētim realizēt idejas, kuras viņam nav izdevies piepildīt, strādājot ar lielajiem klientiem. Izrādās, ka pat tāda līmeņa parfimēri savā darbā bieži jutušies radošā ziņā apspiesti un pat nenovērtēti.

Sāksim ar to, ka man patīk jau pats zīmola nosaukums – Parle Moi de Parfum. Nespēju palaist garām nevienu izdevību izrunāt šo burvīgi francisko vārdu salikumu. Aicinājumu “Runā ar mani par smaržām!” reāli esot iespējams arī piepildīt PMDP īpašajā firmas veikalā Parīzē.

Spriežot pēc fotogrāfijām mājas lapā, šeit iespējams arī paostīt aromātu izejvielas. Zīmola dizains ir asprātīgs un stilīgs. Tas nav vis pāvs vai ezis, kas attēlots logo, bet gan parfimēra instruments – knaģītis, kurā kā vedeklī iesprausti testeru papīrīši. Man ne pārāk patīk tas, ka šis zīmols uzreiz izlaidis veselus 11 aromātus un tagad tiem pievienots jau 12tais. Ir grūti iedziļināties katrā, bet par saviem favorītiem veikli esmu izvirzījusi divus – Milky Musk un Orris Tattoo. Abos mani uzrunā vīģes nots, kura gan (nezin kāpēc?) nav pieminēta ne viena, ne otra aromāta nošu sarakstā. Milky Musk piramīdā oficiāli tiek minēts muskuss un sandals,  – mana deguna versijā tie būtu vīģe un sandals, savukārt Orris Tattoo aprakstā pieminēta tikai īrīsa sakne, manā versijā – tā ir vīģe, plus īriss un vēl kādi baltie ziedi. Tomēr abi šie aromāti arī šķiet līdzīgi, gluži kā brāļi, savā ziņā tie būtu lieliski kompanjoni dažādiem noskaņojumiem vienas dienas laikā. Ja Milky Musk sandals un koksne padara aromātu viendabīgu, piekļāvīgu un siltu, tad “īrisa tetovējumā” (foršais nosaukums!) vīģei blakus parādās arī kas sausāks, dūmains, līdzīgs elegantajam ELDO aromātam Jasmin et Cigarette. Interesanti, ka no rīta uz rokas zem īrisiem izplaukuši arī kādi ziedi, kas atgādina gardēnijas vai jasmīnu. Abi Parle Moi de Parfum aromāti ir noturīgi, visai viendabīgi un nesarežģīti, bet tai pat laikā izsmalcināti. Meistars zina, ko dara, par to nevar būt nekādu šaubu!

Zīmola mājas lapā var iegādāties divu tilpumu pudelītes – šeit – 50 un 100ml. 50 ml pudelītes cena ir ap 100 eiro. Diemžēl paraudziņu kastītes jau ir izbeigušās… tāpēc ir jauki, ka vairāki zīmola aromāti atrodami tepat Rīgā, Niche Perfume Boutique veikaliņā Tērbatas ielā.

Pievienoju vēl foto no “deguna” personiskā arhīva. Attēlā redzams Bendžamins Almiraks Florencē izstādes Pitti Fragranze laikā pagājušā gada rudenī.

 

 

 

 

 

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , | Komentēt

Tumsas un vētras smarža. Beaufort London

Publicēts 2019. gada 23. oktobris autors Marika

Kopš 2015. gada, kad grupas Prodigy bundzinieks Leo Krebtrī (Leo Crabtree) nodibināja savu smaržu kompāniju Beaufort London, esmu ar interesi sekojusi tās piedzīvojumiem. Ja sākumā likās, ka tā būs tikai īslaicīga slavenības avantūra, tad tagad redzams, ka šis kuģis droši tur uzņemto kursu, nenovirzoties ne pa labi, ne pa kreisi, nevienam necenšoties iztapt, bet pārliecinoši kuģojot pats pēc sava maršruta. Tas vien jau izraisa cieņu. Pat, ja sevi neuzskatu par šī “vētrainā” zīmola mērķa auditoriju, ir aizraujoši baudīt un vērtēt tā aromātus kā mākslas darbus.

Kuģi es pieminēju ne velti – zīmola stāsts un aromāti vijas ap britu kuģošanas vēsturi, šeit notiek jūras kaujas, ceļojumi uz kolonijām, braši un nežēlīgi jūrnieki nododas uzdzīvei krogos, šos stāstus ilustrē senas gravīras un tetovējumi… Nosaukums, kā izrādās, saistīts ar ievērojamu britu jūras oficieri seru Frānsisu Bofortu, kura vārdā nosaukta arī Boforta skala, pēc kuras jūrnieki mēra vētras stiprumu. Iedvesmojoties no piedzīvojumiem jūrā, veidoti aromāti, kurus var “lasīt” gluži kā grāmatu. Piemēram, aromāts Tumsas sirds, jeb Coeur de Noir – pamēģiniet iztēloties – rums, ingvers, melnā tinte, dūmi, āda, tabaka, darva, ciedrs un mazliet vaniļas.

Pašiem pirmajiem Beaufort aromātiem bija raksturīga viena caurviju nots, kuru nevar nosaukt citādi kā par šaujampulvera aromātu. Visvairāk to varēja sajust 1805 Tonnere aromātā. Neatceros, ka būtu lietojusi ieročus, bet šaujampulvera smaržu atpazīstu nekļūdīgi… Ak, jā – manam tēvam taču bija bise un patronas, tātad kaut ko par to nojaušu gan.

Lignum Vitae varētu būt kuģis, kas ved eksotiskas garšvielas no tālām zemēm – tajā sajaucas jūras smaržas ar tādu kā piparkūku aromātu, kas iesākumā var šķist pārāk dīvaina kombinācija, tomēr ieinteresē un aicina šo piedzīvojumu atkārtot vēl un vēl.

Fathom V jūrnieku valodā apzīmējot dziļumu, kas atbilst 6 pēdām zem zemes. Tas pierāda, ka iespējams zaļš aromāts, kurš nav vis priecīgs un dzīvīgs, bet drūms un depresīvs. Kapi, kapi, kapi un mazliet “Saktas” tirdziņa – zeme, lilijas, sūnas, ķērpji un visādi citi zaļumi, tomēr arī šeit kāds ir pamanījies piešaut šķipsniņu sāls, lai neizkristu no “jūras tēmas”.

Iron Duke atkal atgriezās pie zīmola pamatvērtībām – ieročiem un vecā labā šaujampulvera. To gan vieglāk raksturot kā ādas aromātu ar dūmu un ruma pieskaņu, kas tuvina to deserta (gourmand) aromātu lauciņam. Šis ir viens no visvieglāk valkājamiem Beaufort aromātiem, tomēr arī “Dzelzs hercogs” prasa raksturu no nēsātāja, citādi, tas tevi uzvarēs, gluži kā Komandors Donu Žuanu.

Pirmajiem zīmola aromātiem to autors-parfimērs netika minēts, bet jaunākajiem tiek nosaukta Julie Dunkley. Nav vēl bijusi iespēja iepazīties ar jaunākajiem Beaufort eksperimentiem – Rake and Ruin un pavisam svaigo Terror and Magnificence, bet palasot komentārus fragrantica lapā, ir skaidrs, ka Beaufort kapitulēt nedomā.

Starp citu, zīmols tagad ražo arī aromātiskās sveces un īpašu dūmainas garšas džinu, kas tiek piedāvāts zīmola mājas lapā šeit. Mājas lapā par 120 mārciņām var iegādāties arī stilīgā ādas futrālī iepakotas visu aromātu testerus. Kopš šā gada oktobra lielāko daļu zīmola aromātu var pasmaržot un nopirkt Niche Perfume Boutique veikalā Tērbatas ielā.

 

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , | Komentēt

Hyde. Veltījums Edgaram

Publicēts 2019. gada 1. oktobris autors Marika

Tagad zinu, kā smaržoja Edgars brīdī, kad ieradās pie baznīcas īsi pirms Kristīnes un Akmentiņa kāzām! Es te runāju par filmas “Purva bridējs” (“Edgar i Krisķina”) versiju, nevis Blaumaņa noveli. Atcerieties – pirms pašām beigām viņš atkal strādāja mežā pie ogļdeģiem? Nu, lūk, un viņš smaržoja pēc Hyde! Nekādi vīraki un pat lilijas nespēja pārmākt spēcīgo darvas un dūmu aromātu, ar kuru bija piesūcies Edgara vecais praķītis…

Jaunākais holandiešu zīmola Hiram Green aromāts Hyde, kurš saņēma šī gada The Art and Olfaction Awards galveno balvu, vispār ir ļoti latvisks un atpazīstams. Vieniem tas atgādina melno pirti, citiem – smaržu, kas nāk no vilnas dzijas, kas mazgātas ar saimniecības ziepēm, bet tā jau arī ir tā pati darva. Hyde ir nepieradināts aromāts, savā ziņā tikpat traks kā Edgars. Pietiek ar vienu “pūtienu” un lauki ienāk pilsētā. Tik tālu nu esam nonākuši – tik civilizēti kļuvuši, ka, lai iegūtu īstuma smaržu, jāpērk smaržas pudelītē.

Hyde (info par nosaukuma nozīmi atrast nevarēju pat meklējot holandiešu valodā), šķiet, nav īsti raksturīgs Hiram Green izsmalcināto smaržu kolekcijai. Līdz šim gan esmu iepazinusies tikai ar Moon Bloom, kas ir īsta tuberozes esence, balles karaliene, kurai blakus šis “Edgars” šķiet kā no pilnīgi citas operas iemaldījies.

Arī elegantā dizaina pudeles ir tik fotogēniskas un perfektas, ka nekad negaidītu atrast kādā no tām kaut ko tik mežonīgu kā Hyde. Bet tādas nu ir tās “mākslinieciskās” smaržas ­– neparedzamas un neierāmējamas. Starp citu, Hiram Green aromāti ir 100% dabīgi un pat vegāniski. To autors Hirams Grīns (dzimis Kanādietis, kas manā iztēlē uzreiz saistās ar milzīgiem mežiem) jau kopš 2013. gada ar saviem darbiem mēģina pierādīt, ka arī dabīgi aromāti var būt noturīgi, ekspresīvi un izteiksmīgi – tas viņam izdodas par 100%, ar ko arī viņu apsveicam!

Tagad nu gaidu brīdi, kad “Edgars” nomierināsies, kļūs piekļāvīgs un mīļš un sāks smaržot pēc Hyde nošu sarakstā apsolītās vaniļas… Vai man pietiks Kristīnes pacietības, nezinu – kā būs, tā būs. Bet man jau patīk arī dūmi un darva.

Ja gribi smaržot “kā Edgars” – nāksies šķirties no 155 eirikiem zīmola online veikalā šeit, vai arī pasūtināt paraudziņu par 9 eiro šeit, bet vienmēr jau paliek variants sakurt bērza malkas ugunskuru un pāris stundas pie tā pasēdēt. 🙂

 

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , , | Komentēt

Caur ērkšķiem uz rozēm. Creme de la Creme veikalā Akropolē

Publicēts 2019. gada 29. septembris autors Marika

Jaunā mēnesī esot jādara lietas, kas ilgi tikušas atliktas. Tā nu sestdien izlemju, ka varu ziedot pāris stundu sen plānotam ceļojumam uz Akropoli, kur jau kopš vasaras atvērts lielākais mākslinieciskās parfimērijas veikals Rīgā. Kā burkāns deguna galā karājas arī vēlme izošņāt jaunāko franču maestro Žana Kloda Ellenas darbu – Rose & Cuir. Šogad nevarēju atļauties doties uz Florenci, kur izstādē Pitti Fragranze Ellenam tika veltīts īpaši daudz uzmanības, tāpēc biju patiesi iekārdināta iepazīties ar viņa jauno aromātu.

Ieejot plašajā Creme de la Creme veikalā mani apžilbina spilgtais apgaismojums. Ārprātīgi spilgtās lampas “izsit korķus” visai manai sensorajai uztverei. Tik intīma padarīšana kā smaržu izvēle galīgi neiet kopā ar šādu klīnisku atmosfēru. Nolemju ilgi neuzkavēties, izostīt jaunumus un ātrāk laisties lapās. Piemīlīgā pārdevēja uzdod man pāris jautājumus, bet sapratusi, ka “nebūs”, liekas mierā. Vispār jau, meitenēm, kuras ir gatavas uzturēties šajās operāciju gaismās, būtu jāsaņem īpaša piemaksa par darbu necilvēcīgos apstākļos…

Enīvei, vispirms metos pie jaunākā skandināvu zīmola Byredo izlaiduma Slow Dance. Dīvaini, bet uz papīra šo aromātu mans deguns nesajūt vispār. Atvēlu “lēnajai dejai” vienu roku un drīz aromāts sāk ieskanēties. Saprotu, kāpēc tāds nosaukums – patīkami silto, bet neuzbāzīgo aromātu var sajust tikai lēnās dejas laikā, kad partneri viens otram atrodas pietiekami tuvu. Man patīk parfimēra Jerome Epinette rokraksts – īpaši Tobacco Nuit un vēl daži Atelier Cologne aromāti un šis ir visai tipisks aromāts viņa stilā. Pārdevēja painteresējas, kurš Byredo aromāts man patīkot vislabāk un es godīgi atbildu, ka man patīk visi. Tā arī ir – labprāt turētu mājās visu rindu, jo katram no tiem varētu atrast lietošanai piemērotu brīdi.

Beidzot esmu pie galvenā ekskursijas vaininieka – Frederic Malle stenda, kur īpaši neizcelta stāv arī Rose & Cuir pudelīte. To bez vilcināšanās uzpūšu biezā slānī ne tikai uz rokas, bet arī mēteļa piedurknē, lai atpakaļceļā un mājās būtu ko ošņāt. (Sajūtos kā Vasiļisa Daiļā no krievu multenes, kas pie viesību galda sastūma pilnas piedurknes ar ēdamo un dzeramo…) Runājot par Žana Kloda jauno darbu, tas nešķiet viņam raksturīgs, bet kurš gan var liegt cilvēkam izmēģināt ko jaunu. Jāteic, šī roze man kaut ko atgādina… jā, šķiet, tas ir kaut kas no Memo Paris, kas arī, starp citu, izlikts CDLC plauktos. Ja salīdzina Rose&Cuir un African Leather nošu sarakstus, jāteic, ka gan āda, gan ģerānija, gan pačūlija un vetivērija ir kopīga abiem aromātiem. Neesmu gatava pēc vienas reizes novērtēt jauno Rose & Cuir, bet tā nav izteikta mīlestība no pirmās tikšanās. Mēteļa piedurkne gan šodien smaržo sasodīti patīkami!

Tā kā viena roka man vēl brīva, veltu to citam ne pārāk sen iznākušam FM aromātam, kura autors ir Carlos Benaim, bet nosaukums – Music for a While. Rokraksts atpazīstams, jo aromāts atgādina pirms gada Florencē ošņāto Genre no amerikāņu brīnumbērna Edward Bess. Saskaņā ar fragrantica aprakstiem, šiem aromātiem nevajadzētu būt nekā kopīga, bet pilnīgi noteikti abos sajūtu “zirdzisko” noti, kas, starp citu, pēdējā laikā nišas aromātos parādās arvien biežāk. Man absolūti nekas nav pret zirgiem – pati uz sevis to īpaši neredzu, bet neiebilstu, ja tāds “zirdziņš” rikšotu blakām.

Kā pilnīgi negaidīts pārsteigums mani sagaida amerikāņu-franču zīmola Le Labo plauktiņš. No vienas puses – forši, ka arī Rīgā iespējams nopirkt šo kvalitatīvo zīmolu (gan tikai vislielākās pudeles), no otras puses – nākas secināt, ka, kopš zīmols nonācis Estee Lauder  rokās  nagos, latiņa strauji gājusi uz leju. Ja pirmsākumos liels uzsvars zīmola ekskluzivitātē tika likts uz veidu, kādā tas tika pārdots – interjeru, stilu, tad tagad tas viss atmests kā lieks. Interesanti – vai Amerikā joprojām smaržas tiek pildītas pudelēs klienta acu priekšā vai arī šis rituāls atmests kā lieka māžošanās, kas tikai palēnina peļņas ievākšanu? Vismaz Lafayette galerijās pagājšgad Parīzē Le Labo aromāti bija izvietoti uz tam raksturīgā aptiekas stilā noformēta plaukta, bet šeit, pie CDLC, vairs netiek prasīts pat tas. Zīmolam par labu tas noteikti nenāk. Pievienoju foto, kā būtu jāizskatās īstenā Le Labo veikalā no Tokijas:

Īsumā par ceļojumu – vēlreiz uz Akropoli došos tikai gadījumā, ja Frederic Malle vai Byredo izlaidīs ko jaunu, bet

  1. noteikti braukšu ar taksi
  2. bruņošos ar viegli ēnotām saules brillēm.

Ak, jā – šajā veikalā var izošņāt un nopirkt deguna nesen aprakstīto Iris des Champs no Houbigant Paris. Tātad, vismaz vienreiz uz šo veikalu ir vērts aizbraukt, pat par spīti garantētām ciešanām.

P.S. Kopš atvēries CDLC veikals Akropolē, nišas gals Spices Debenhamā ir aizvēries. Nav jēgas konkurēt pašiem ar sevi…

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , , , , , , , | Komentēt

Parfīmfanes aizliegtā mīla. Givenchy L’Interdit

Publicēts 2019. gada 25. septembris autors Marika

Kādu dienu franču kafejnīcā atvēru pavisam svaigu modes žurnālu no Parīzes, kurā bija arī reklāmas lapa ar smaržu paraudziņiem. Jau kopš bērnības, kad ārzemju žurnāli bija nenormāls retums, man šīs smaržīgās reklāmas lapas sagādā nenormālu baudu. Viens no vecajiem, astoņdesmito gadu amerikāņu Vogue žurnāliem, ko esmu saglabājusi, joprojām smaržo pēc Guerlain Jardins de Bagatelle reklāmas. Mūsdienās žurnālu paraudziņi kļuvuši vēl nopietnāki – tos var ne tikai paostīt, bet pat ar tiem sasmaržoties. Saprotams, ka man tūlīt pat vajadzēja atplēst nelielo folijas uzlīmi un tad arī nekas cits vairs neatlika, kā iemērkt delmu mazajā smaržu lāmiņā.

Mmmm, sajutu tādu kā patīkamu atmiņu tremolo (pat nejautājiet, kas tas ir). Nevaru atcerēties, kuras tieši smaržas man atgādina L’Interdit Givenchy eau de toilette, bet tās noteikti ir 80-to gadu beigas, kad dabūt neko pie mums vēl nevarēja un labas smaržas vajadzēja iet konspiratīvi ostīt valūtas veikalā zem viesnīcas “Latvija”. Jā, šķiet, ka tas arī būs izskaidrojums – gribas izjust tieši šo smaržu, jo tā man saistās ar kaut ko tādu, ko savā laikā būtu gribējusi, bet nevarēju atļauties… Var arī būt, ka aromāts man atgādina kādu no ļoti nedaudzajām smaržām, kuras man pašai piederējušas kaut kad tajos tālajos laikos, kad pienākumi vēl nebija nogāzušies pār manu galvu, un tāpēc šī smarža saistās ar kaut ko skaistu, vieglu un bezrūpīgu.

Saprotu kundzītes, kuras spītīgi turpina visu mūžu iesmaržināties ar aromātiem, kurus viņas nēsājušas agrā jaunībā. Smaržu atmiņa darbojas neparedzamos veidos – jo kā gan citādi lai izskaidro to, ka pēc daudzajiem gadiem “gardēžu” teritorijā, esmu “pavilkusies” uz “parastajām” smaržām. Kaut gan, tik parastas jau tās arī nemaz nav –Givenchy tomēr var lepoties ar ievērojamu ieguldījumu gan modes, gan parfimērijas vēsturē. L’Interdit aromāta radīšanā piedalījies pats Dominiks Ropjons (Dominique Ropion), kurš ir vispāratzīts parfimērijas vecmeistars. Nošu saraksts aromātā ir visai īss – magone, apelsīnziedi, tuberoze, protams, muskuss, bet arī vetivērija un pačūlija. Jāteic, ka tā īsti neizlec neviena no šīm notīm – aromāts ir noslīpēts, elegants “dizainera” smaržu paraugs. Toties pačūlija pamudina mani izdarīt vienu no trakākajiem noziegumiem parfimērijā (nesakiet nevienam!) – izmēģināt, kas notiek, ja L’Interdit edt sakrusto… piemēram, ar Tauerville Patchouli Flash… Hmmm, kāpēc ne? Galu galā – tulkojumā no franču valodas L’Interdit nozīmē “aizliegts” – bet kādi gan aizliegumi var būt smaržu maniakiem…

Droši vien jāpiemin, ka pati, pati pirmā L’Interdit aromāta versija (pa vidu bijuši vēl vairāki varianti ar šo pašu nosaukumu, tāpēc vienā brīdī var galīgi sajukt), kas darināta 1957. gadā, saistīta ar Odrijas Hepbernas vārdu. Oriģinālo aromātu ostījusi neesmu, bet tik un tā, tam nav nekāda sakara ar šo jauno versiju, kuru, starp citu, reklamē mūsdienu kinozvaigzne Rūnija Māra.

Tikai, lūdzu, kad esat veikalā, nesajauciet to ar pagājušā gada L’Interdit versiju – manējā favorīte ir jaunā eau de toilette nevis koncentrētākā eau de parfum pudelīte, kura ir veikalos jau kopš pagājušā gada. Jauno pagaidām atradu tikai Stockmann. Pieejamas vairākas tilpuma versijas sākot no 35ml, kuras cena ir… nekad nevaru atcerēties ciparus… kaut kur starp 50 un 60 eiro, ja nemaldos. Priecīgu ošņāšanu!

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , | Komentēt

Veltījums mīlestībai. Trilogia d’Amore

Publicēts 2019. gada 28. augusts autors Marika

Var dzīvot bez smaržām, tāpat kā var dzīvot bez mīlestības. Bet vai tāpēc esam nākuši uz zemes, lai nodurtām acīm vilktu smago jūgu, līdz laika rats mūs iegrūž kapā? Nē, nē, nē! Mēs esam nākuši baudīt dzīvi, just, būt laimīgi un tikai reizēm mazliet nelaimīgi. Mums jāiet pa dzīvi atvērtām acīm, ausīm un deguniem un vienmēr jābūt gataviem piedzīvot ko brīnišķīgu. Uz šādām pārdomām mani pamudinājusi jaunā itāļu zīmola DFG 1924 aromātu līnija. Tās nosaukums ir Trilogia d’Amore un tajā ietilpst trīs aromāti, kas katrs pārstāv kādu no mīlestības fāzēm jeb veidiem sekojošā kārtībā:

La Baia di Jasmine/ Jasmīnu līcis – sapnis

Non Dire No/ Nesaki nē! – kaislība

Il Sentiero degli Dei/ Dievu ceļš – mūžīgā mīlestība.

Laikam jau nav iespējams kādu no šiem posmiem izlaist un uzreiz nokļūt Paradīzē, tāpēc, sākšu ar iemīlēšanos. Muļķīga laimīguma sajūta, pacilātība, iedvesma, pēkšņi enerģijas uzplūdi, vieglums… Iemīlēšanās bieži vien pat neprasa mīlestības objekta klātbūtni – pat labāk, ja tas nemaisās pa kājām un ar lieku konkrētību neiztraucē sapņa burvību. La Baia di Jasmine ir nenoliedzami skaists aromāts, tomēr neatbilst maniem priekšstatiem par šo maigo, mākonim līdzīgo iemīlēšanās sajūtu. Jasmīnu līcis smaržo rūgteni, man tas nesola mūžīgu laimi, drīzāk brīdina par visa esošā īslaicīgumu un krokodiliem, kas slēpjas niedrēs. Es teiktu, ka šis ir balto ziedu aromāts, kas pārmaiņas pēc piemērots tieši vīriešiem. Izsmeļošs nošu saraksts internetā nav atrodams, bet sajūtu tajā ādas noti, kas mani izrauj no sapņainās eiforijas. Pieņemu, ka džekiem varbūt tas viss ir pavisam savādāk un šīs kolekcijas autors, saprotams, ir vīrietis – DFG 1924 parfimērs Roberto Dario.

Okei, jasmīna mākonis ir izgaisis, pāriesim pie nākamās mīlestības fāzes, kas aptumšo prātu ne mazāk spēcīgi kā pirmā daļa. Non Dire No – mīlestība, kas nepieļauj atteikumu vai šaubas. No visas triloģijas šis ir mans favorīts, kuram patiešām nevar pretoties. Pārsvaru šeit gūst salds sandals, tumša ambra un nedaudz galbanum rūgtumiņš, kurš tomēr ir teju nepamanāms. Kā par brīnumu, šeit nav dzīvniecisko nošu, tikai nepārvarams saldums, kurš tomēr nešķebina, bet ievelk tevi kā mušu medus podā. Aromāts piekļaujas ādai un tā kļūst samtaini tumša, it kā šī vienmēr būtu bijusi tās dabīgā smarža. Visi trīs jaunie aromāti ir eau de parfum, kas nozīmē, ka līdz kolēģim, kas sēž pie datora kabineta otrā galā, tie var arī neaizvilkt. Un varbūt arī nevajag.

Dažiem paveicas (vai arī tas ir rezultāts pamatīgam darbam ar sevi) piedzīvot nebeidzamo, mūžīgo un nesatricināmo mīlestības veidu, kuru Roberto Dario nosaucis par “Dievu ceļu” (skuzi, ja google tulkojums nav precīzs). Kā rakstīts aromāta pieteikumā, “Dievu ceļš” sola patiesību, tīrību, mūžību, tā ir mūzika, kas nebeidzas un brīnums, kurš atjaunojas ik dienu. Arī šis aromāts (īriss, muskusa pūderis un ciedrs) ir nenoliedzami skaists, bet kaut kas tajā mani kaitina. Varbūt atkal vīriešu skatījums uz lietām ir citāds? Jo, vai gan iespējama paradīze bez rožu smaržas? Bet, varbūt, ka neesmu līdz galam gatava izbaudīt tieši šo mīlestības veidu, jo ik pa brīdim atkal pielīpu pudelītei numur 2. Kad tā būs izbaudīta sausa, iespējams, spēšu pienācīgi novērtēt arī trešo aromātu.

Ideja par mīlestību pudelītē nav jauna, gribot negribot, uzprasās salīdzinājums ar Maria Lux zīmola līniju Truly, Deeply, Madly, kuru autors Alessandro Gualtieri radīja savai sievai (vismaz tobrīd). Gualtieri aromātos tuberoze ievelk tos bīstamā zonā, kur ziedi pārvēršas par dzīvniekiem. Negribu nosvērt kausus par labu ne vienam, ne otram, jo Maria Lux manā tuvumā bijis jau ilgāku laiku un esmu paspējusi to labāk iepazīt. Un vai tad nav jauki, ka vismaz smaržas varam izvēlēties pēc sava prāta? Ko nevar teikt par mīlestību.

Visa Trilogia d’Amore trijotne tagad pieejama VDK (Visokiu Daiktu Krautuvele) veikalā Viļņā, cena par 50 ml pudelīti – 95 eiro. Paldies Elena Kesele par stilīgo foto no veikala lodziņa!

Pielikumā šeit vēl sveiciens Non Dire No, no lielā franču mīlētāja Serža Geinsbūra, kuram noteikti būtu savs skatījums uz šo.

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , , , | Komentēt

Kā pieradināt īrisu? Iris des Champs

Publicēts 2019. gada 26. augusts autors Marika

Nezinu, kāpēc, bet agrāk man īrisa aromāti nepatika. Vienā brīdī sāku no tiem pat apzināti izvairīties. Tomēr izrādās, ka līdz šim satiktie nebija “īstie” – vienmēr pa vidu iejaucās sasodītais baltais muskuss un sabojāja pat aromātu, kurš iesākumā likās “okei”.

Pirmais aromāts, kurš lika man ar citām acīm (degunu) paskatīties uz īrisa noti, bija Hiris no Hermes, kurš bija izsmalcināti pūderīgs un ļoti labi iedzīvojās uz manas ādas. Laikam jau esmu uz viena viļņa ar Olīviju Džakobeti – Philosykos, Dzing! un citu izcilu aromātu autore, no kuras “paletes” esmu gadu gaitā kļuvusi atkarīga. Pēc iepazīšanās ar Hiris biju jau atvērta arī citām attiecībām ar īrisu un te manā ožaslaukā nonāca ārkārtīgi klasiskā Parīzes smaržu zīmola Houbigant paraudziņš Iris des Champs. Vasaras sākumā šis “lauku” īrisa aromāts man vairāk likās tāds kā putekļains un senatnīgi pūderīgs, bet tagad, kad laukā ir silts un pat karsts, piepeši uzplaukst aromāta svaigums, kuru aromātam piešķir maijpuķītes un ilang-ilang notis. Savu plusiņu ievelk arī sandals pamatnotīs, jo esmu neglābjama sandala fane. Savukārt mans nīstais muskuss, kurš tiek pieminēts arī Iris des Champs nošu sarakstā, ir tik meistarīgi sablendēts ar visām pārējām notīm, ka netraucē itin nemaz. Šo īrisa aromātu ļoti piemērotu vasarai padara tā “ziepīgā” tīrības sajūta. Aromāts ir tikpat elegants, kā pudele, kurā tas atrodas, tomēr, salīdzinot ar citiem šī senā parfimērijas zīmola aromātiem, tam nepavisam nepiemīt “old ladies” sajūta, kura bieži vien pavada vēsturiskos šipru aromātus.

Nestāstīšu jums pasaciņas no grieķu mitoloģijas par dievieti Īrisu, kura nokāpj no debesīm pa varavīksni, bet, kas gan man šķiet svarīgi – īriss ir zemes aromāts. Tāpāt kā vetivērijas smaržīgo eļļu, arī īrisa smaržu materiālu izvelk no saknēm, nevis no ziediem. Tas varētu būt vēl viens iemesls, kāpēc īriss man kļuvis aktuāls tieši šobrīd, reizē ar nepieciešamību pēc zemes enerģijas.

Šī izcilā īrisa aromāta autors, starp citu, izrādījās Matjē Nardēns (Mathieu Nardin), no kura veidotajiem aromātiem, vislabāk esmu pazīstama ar smaržām, kuras viņš radījis Losandželosas zīmola Regime des Fleurs Havaju salām veltītajai līnijai. Varbūt ošņāju tos tik ilgi, kamēr arī Matjē mani pieradināja pie savas smaržu paletes? Katrā ziņā, iesaku pamēģināt Iris des Champs īrisa nīdējiem un vienaldzīgajiem, jo kas zina – jūs varat negaidīti attapties pretējā frontē tāpat kā es.

Paraudziņu vai pilnu pudeli (cena 145 eiro par 100 ml) iespējams iegādāties pie firstinfragrance.com šeit. Ak, un ko es šeit atklāju? Izrādās, ka pastāv arī Iris des Champs ekstrakts (cena 450 eiro par 100 ml) , kas nu jāierindo manā “must try” sarakstā… Toties izvēlei pašā Houbigant mājas lapā links šeit pastāv arī ceļojuma komplektiņi kā eau de parfum tā extrait versijai.

 

 

 

 

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , , , , | Komentēt

Smaržo vai smird? Strange Love un ūda kults Ņujorkā

Publicēts 2019. gada 13. jūlijs autors Marika

Nezinu, kādu smaržu atgādina ūds cilvēkiem, kuri nav auguši laukos vai vismaz vasarās saskārušies ar govīm, kūtīm un govju pļekām pļavās… Runa ir par dabīgo ūdu, kurš visai stipri atšķiras no sintētiskā. Pirmkārt, tie atšķiras ar cenu – ja redzat uzrakstu oud uz pudelītes, kura nemaksā vairākus simtus, ticiet man, tā būs sintētiskā versija. Otrs veids, kā atšķirt vienu no otra, ir salīdzināt smaržu ar savām bērnības atmiņām. Kaut arī dabīgais ūds izplata visai bīstamu aromātu, to pētīt ir daudz interesantāk nekā sīvo sintētisko versiju.

Īstais ūds nāk no arābu zemēm, tā iegūšana ir visai sarežģīta, tāpēc par to daudz kļūdainas informācijas. Akvilārija ir koks, kurš mēdz saslimt ar parazītisku sēni, kura rezultātā tā koksne iegūst tumšāku nokrāsu un izdala smaržīgus sveķus. Tumsnējo koksnes daļu griež nost, kaltē un izmanto kvēpināšanai, bet no sveķiem iegūst ūdu. Austrumu zemēs šī viela pazīstama jau gadu simtiem vai tūkstošiem, bet rietumos – salīdzinoši nesen.

Jaunāko ūda paraudziņu no Ņujorkas superstilīgā zīmola strangelove NYC, es laimīgā kārtā ieguvu Milānas Esxence izstādes laikā, lai arī šis zīmols tur nemaz nepiedalījās. Dabīgā ūda aromāts deadofnight radīts jau 2014. gadā, sadarbojoties parfimēram Kristofam Laudamjēlam (Christophe Laudamiel) un zīmola radošajai direktorei Helēnai Kristensenai (protams, ka vēl atceraties šo dāņu supermodeli). 2014. gads bija laiks, kad ūds vēl bija pieprasīts un jauns ingredients rietumu parfimērijā, jo šodien ar to jau vairs nevienu īpaši nepārsteigsi.

Ir divi parfimēri, kuriem patīk eksperimentēt uz robežas smarža/smaka. Viens no tiem ir Alessandro Gualtieri (Nasomatto un Orto Parisi dibinātājs), bet otrs – Laudamjēls, kurš pazīstams, piemēram, ar darbu pie Zīskinda romānam “Parfīms” veltītajiem aromiem, no kuriem Human Existance, vienkārši smirdēja pēc fekālijām. Aromātu aprakstos šāda veida notis apzīmē ar vārdu animalic, jo laikam tiešākus vārdus smalkajā parfimērijas pasaulē nav pieņemts lietot.

deadofnight piesaista degunu tieši ar šo svārstīšanos uz naža asmens starp piedauzību un interesantumu. It īpaši pašā sākumā sajūta ir tāda, it kā deguna priekšā būtu govs pļeka, kas dāsni appūsta ar puķainu parfīmu (jasmīns un roze), tomēr atraut degunu arī nav iespējams. Šajā brīdī aizejot uz kādu publisku pasākumu, ap mani strauji izveidotos diezgan brīva telpa… Pēc stundām 2 aromāts nomierinās un šķiet, ka nu jau nebūtu bail iziet arī sabiedrībā, bet visjaukākais moments iestājas vēl pēc pāris stundām, kad aromāts jau piekļāvies ādai un smaržo silti un mājīgi (nu, iedomāsimies siltu vasaras nakti siena kaudzē kaut kur govju laidarā). Aprakstā šis aromāts tiek raksturots kā afrodiziaks, jebšu uzbudinošs… man domāt tas var piesaistīt ļoti īpašu attiecību cienītājus, tāpēc laikam ar iziešanu sabiedrībā pagaidām neriskēšu.

Visvairāk komentāru blogos saņem aromāta cena – 1,5 ml tīrās deadofnight vielas eļļas veidā maksā 55 $, bet 50ml pudelīte eaux de parfum – 475 $, tomēr tieši cena kalpo par pierādījumu uzticamai ūda izcelsmei. Bez tam, zīmola strangelove dibinātāja Elizabete Geinsa (Elizabeth Gaynes) pati nodarbojas arī ar dabīgu parfimērijas izejvielu ražošanas biznesu Borneo, Malaizijā, kompānijā ar nosaukumu GaiaOne, kas sadarbojoties arī ar Givaudan.

Tā kā augsto cenu dēļ tikt pie īsta ūda ostīšanas nav nemaz tik vienkārši, novērtēju šo iespēju iepazīties un labprāt paostītu arī citus “dīvainās mīlas” zīmola darinājumus, tomēr diez vai esmu pietiekami dīvaina, lai kļūtu par vienu no šī, kā teikts mājas lapā, kulta zīmola sekotājām. Tā vietā labāk paklausīšos “Strange love” vecās labās kulta grupas DM izpildījumā. Links šeit.

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , , , | Komentēt

Vai sausās smaržas atgriežas?

Publicēts 2019. gada 11. jūlijs autors Marika

Pirmās smaržas uz spirta(konkrētāk – brendija) bāzes tika radītas tikai 14. gs. beigās – Eau de la Reine de Hongary – Ungārijas karalienes ūdens, smaržoja pēc rozmarīna un tas bija domāts lietošanai arī iekšķīgi (no problem ar “Trīskāršā odekolona” patērēšanu!). Vairāk info no wiki šeit. Līdz tam galvenajā lomā bija sausās smaržas, pomādes, par kurām tagad tikpat kā aizmirsts. Tomēr sausās smaržas lēnām atgriežas apritē, jo tām ir arī savas priekšrocības, salīdzinot ar aromātiem pudelītēs. Pirmkārt, sauso smaržu pārvadāšana un sūtīšana pa pastu netiek nekādā veidā ierobežota, otrkārt, to iepakojums pārsvarā mēdz būt vieglāks par stikla pudelēm, kas arī atvieglo pārnēsāšanu, treškārt – sausās smaržas parasti nav tik dārgas, jo, ticiet vai nē, bet stikla pudele un pārējais parfīmu iepakojums bieži vien sastāda lielāko daļu no produkta gala cenas…  Galu galā, veids, kādā tiek lietotas sausās smaržas ir tik sens, ka šķiet kā rituāls, kuram piemīt kaut kāda maģija, sievišķīgs noslēpums. Iesaku katrai smaržu cienītājai neatmest ar roku, ja ir slikta pieredze ar sausajām smaržām un izmēģināt vēl kaut ko. Zinu, ka, piemēram, Lush lūpu zīmuļiem līdzīgās smaržas bija pārāk viegli kūstošas un siltumā varēja pat iztecēt somā… Bet, lūk, daži ieteikumi no personiskās pieredzes.

Diptyque zīmola slavenais vīģu aromāts Philosykos apbūris daudzus un jau pāris gadus tas nopērkams arī Rīgā. Bet, iespējams, ne visi zina, ka ārpus LV pieejamas vairākas aromāta versijas – arī uz eļļas bāzes un sauso smaržu veidā. Interneta veikalā firstinfragrance.com nopērkamā pūdernīcas tipa kastīte ar Philosykos ir supereleganta, tāpēc vien to varētu nēsāt līdzi somiņā. Šī pomādei līdzīgā smarža noder arī, ja pūšamās smaržas uz jūsu ādas izgaist pārāk ātri. Sausās smaržas tad var izmantot par Philosykos bāzi, kas noturēs aromātu ilgāk. Links uz veikalu šeit.

Sabé Masson « La Maison du Soft Perfume ir veikaliņš Parīzē, Marē rajona ziemeļos (adrese: Le Marais 4 Rue de Franche Comté, Paris), kurā noteikti vērts iegriezties. Krāsaini un rotaļīgi noformētās smaržu kārbiņas atgādina lūpu zīmuļus, bet tajās slēpjas visdažādākie aromāti no sandala līdz jasmīnam. Šīs smaržas ir vegāniem draudzīgas un veidotas uz šī sviesta bāzes. Sabé Masson izveidots iepriekšējā zīmola crazylibellule and the poppies vietā. Ar “trako spāri” savā laikā varēja iepazīties Stockmann kosmētikas nodaļā, ja atceraties. Tad nu tagad meklējiet tās mantinieci – smaržas (un arī cenas) ir tikpat lieliskas! Links šeit, bet pati neesmu izmēģinājusi iepirkšanos šajā interneta veikaliņā. Cik atceros no iepazīšanās ar piedāvājumu smaržu izstādē Florencē, mans favorīts bija Brune Melancolia – melnbaltajā iepakojumā.

Vistuvāk atrast sausās smaržas var Viļņā, kur savā Unda Prisca studijā tās radījusi Laime Kiškūne un nosaukusi par vēsturiskajām smaržām. Lai radītu šo produktu, Laime izpētījusi seno kultūru smaržu paražas un veidus, kādā aromātus patērēja senatnē. Cyprinum aromāts man mazliet atgādina bērnībā ēstās šokolādes konfektes ar citronu masas pildījumu, arī konsistence ir nedaudz līdzīga. Sajūtams arī kanēlis un citas garšvielas. Katrā ziņā tas smaržo dabīgi, noslēpumaini un visai spēcīgi. Kā jau visas sausās smaržas, arī Cyprinum vairāk sajūtams ādas tuvumā, jo nav spirta, kas radītu “mākoni” vai “šleifi”. Izmēģināju, kas notiek, kad tam pa virsu uzpūš kādu smaržu. Nesakiet to nevienam parfimēram, bet reizēm tādi eksperimenti man patīk un jāteic, ka tā izrādījās ļoti laba bāze Tauera Une Rose Chypree eau de parfum! Šeit links uz stāstu un veikaliņu, bet, ja ir interese, dodiet man ziņu PM, jo bieži pati braucu uz Viļņu un varu kādu bundžiņu atvest. Šobrīd Cyprinum vēl tiek pārdots stikla trauciņā, bet nākotnē ieplānota iepakojuma maiņa uz tuvāku vēsturiskajiem paraugiem, tādu, kā redzams reklāmas foto.

 

Publicēts iekš Bez tēmas | Birkas , , , , | Komentēt