Nopirku šīs smaržas sen, kaut kad deviņdesmitajos, “Kolonnas” veikalā. Cašmir Chopard. Sarkanā kastītē ar zelta ūdensrozīti. Kašmirs – silts, austrumniecisks, salds, dārgs tiem laikiem. Toreiz kaut kā ļoti piestāvēja. Tagad droši vien liktos pilnīgi nelietojams!
Stāsts ir banāls un sāpīgs, kopš tā laika nekad šīs smaržas neesmu lietojusi. Kāda nodevīga sieviešu kārtas būtne, kas mani vienmēr mēdza jūsmīgi apostīt, reiz izsaucās: “Ak, es nezināju, ka tās ir smaržas! Domāju, ka tu tā vienkārši smaržo, tik dabiski un organiski!” … un sazin kā tur vēl… Tagad izlasīju, ka Cašmir sastāvā smaržu “deguns” Michel Almairac ir ielicis opoponax ēterisko eļļu, no tās laikam tas “dabiskums”, kaut kā ļoti saiet kopā ar ādu! Pēc tādiem komplimentiem jutos stipri samulsusi un ņēmos taisnoties, ka –”nē, tās ir smaržas… Cašmir Chopard, sarkanā kastītē, var nopirkt tur un tur un maksā tik un tik.”
Tā maita nepakautrējās, aizgāja un nopirka! It kā nekas tāds, katrai ir tādas tiesības, bet es jutos tā, it kā viņa man mīlestību būtu nospērusi! Arī to gan šī būtne pēc laiciņa izdarīja. Mīlā kā jau karā, protams. Ne smarža, ne mīla laika pārbaudi neizturēja. Bet paostīt gribētos.