Luka Turīns (Luca Turin) ir paštaisns un reizēm pat kaitinošs vīrs. Laimīgā kārtā arī ļoti asprātīgs un, pateicoties viņa ķīmijas zināšanām, erudīcijai un kaislībai pret smaržām, kļuvis par aromātu pasaules guru, kura viedoklī ieklausās ne tikai parfīmfanu tūkstoši, bet pat smaržu korporāciju vadītāji. (Varat noskatīties Lukas uzstāšanos vienā no TedEx konferencēm šeit). Viņa sarakstītā “Perfumes. The Guide” rokasgrāmata ir patiešām “Ze” grāmata katram, kurš nopietni interesējas par smaržām. Kopš 2009. gada tā piedzīvo arvien jaunus un jaunus izdevumus ar cietiem, mīkstiem, krāsainiem un melnbaltiem vākiem, tagad tā dabonama arī pdf formātā. Attēlā redzamais variants pie manis nonāca gluži neticamā veidā, kas vēlreiz apstiprināja manu pārliecību par nejaušību neesamību.
Perfumes. The Guide, kuru Luka sarakstījis kopā ar savu dzīvesbiedri žurnālisti Tanju Sančezu (Tania Sanchez) ir vienīgais šāda apjoma smaržu kritiku apkopojums – tajā novērtēts ap pusotrs tūkstotis aromātu, piešķirot tiem zvaigznītes – no vienas līdz piecām. Katram no aromātiem vispirms dots raksturojums divos vārdos, kam seko recenzija. Autoru asprātībai, izgudrojot jaunas smaržu “kategorijas” nav robežu. Daži aromāti kvalificēti pavisam vienkārši – “puķains vetīvers”, “zaļš jasmīns”, bet nav retums arī tādi apzīmējumi, kā “vetīvera katastrofa”, “puķains kiš-miš” un “toksiska vaniļa”. Piekritīsiet, ka šāda veida raksturojums sniedz vairāk nojausmas par konkrētā aromāta raksturu, nekā ierastie nošu saraksti, kurus šajā grāmatā neatradīsiet.
Dažu aromātu recenzijām pieticis ar vienu teikumu. Piemēram, par zīmola Clean smaržām Clean Leather Luka uzrakstījis pavisam īsi: “Clean zīmola vissliktākais aromāts. Jē!” Toties par izciliem aromātiem apraksts var aizņemt pat veselu lappusi – kā Tanjas recenzija par Guerlain aromātu Samsara. Nekur nav teikts, pēc kādiem kritērijiem izvēlēti pētītie aromāti, jo šeit nav atrodams pilnīgi viss, ko smaržu industrija radījusi laika gaitā. Pie labākās gribas nespēju atrast kaut vārdu par manu iemīļoto deviņdesmito gadu YSL smaržu In Love Again. Tas gan varētu būt izskaidrojams ar to, ka Luka īpaši neieredz parfimēru Žanu Klodu Ellenu (Jean-Claude Ellena). Mana favorīta minimālistiskos darbus Luka sauc par ūdeņainiem un garlaicīgiem, dodot priekšroku Bertrāna Dišafūra (Bertrand Duchaufour) austrumnieciski bagātīgajam stilam. Katram ir tiesības uz savu gaumi, tomēr izlasot, kā mans mīļais Un Jardin sur le Nil apsaukāts par “jaunu plastikāta galdautu”, točen gribas aiziet un sadot Lukam pa muti…
Grāmatas ievadā ir gan Lukas, gan Tanjas esejas par to, kāpēc to labākajās izpausmēs smaržas var uzskatīt par mākslu, par to, kā viņi atraduši sevi smaržu pasaulē. (Starp citu, abi atrada viens otru tieši rakstot komentārus kādam smaržu blogam). Kopumā, grāmatas autori aizstāv īstās vērtības – par tādiem grandiem, kā Chanel Cuir de Russie mums domas pilnībā saskan, tomēr, nedrīkst izslēgt subjektivitātes faktoru. Tanjas apraksti salīdzinoši ir nedaudz objektīvāki, toties ne mazāk asprātīgi. Piemēram, par Ralph Lauren Polo Blue, kurš novērtēts ar vienu zvaigznīti no piecām, viņa raksta: “(Šis aromāts) apgāž aromterapijas apgalvojumu, ka citrusu notis uzlabojot garastāvokli.”
Man jau kopš bērnības paticis lasīt enciklopēdijas un arī šo grāmatu izlasīju no sākuma līdz beigām, bet tas nebūt nav obligāti. Var šo izdevumu izmantot tikai brīžos, kad gribas kaut ko noskaidrot par konkrētu aromātu. Tomēr izurbjoties cauri visiem aprakstiem, var uzzināt daudz interesantu smaržu vēstures faktu. Piemēram, to, ka Cacharel Anais Anais bijis pirmais meitenēm-pusaudzēm domātais aromāts, tātad vectētiņš lielākajai daļai smaržu, kas šajās dienās nopērkamas lielvaikalos. Savukārt, Davidoff Cool Water esot vīriešu aromāts, kurš piedzīvojis visvairāk pakaļdarinājumu, ja neskaita šipru. Un izrādās, ka tieši sievietes, kuras astoņdesmitajos gados devušās uz kinoteātriem (pie mums arī teātriem), smagi sasmaržojušās ar Poison, atbildīgas par parfīmu nīdēju rašanos vairākās paaudzēs.
Pingback: Parfīmfanu obligātā literatūra