Beidzot, beidzot ir sajūta, ka ziema ir garām! Gaiss smaržo pēc atmodušās zemes un pavasara – un tieši no šodienas Douglas veikalu plauktos parādījies sen gaidītais Prada Candy L’Eau aromāts! Skatāmies lieliskos Vesa Andersona (”Moonrise Kingdom”) un Romana Kopolas veidotos reklāmas klipus filmas “Jules and Jim” noskaņās un ejam izmēģināt jauno aromātu!
L’Artisan aromāts Dzing! bija viens no pirmajiem, kuru, salasījusies sajūsminātās parfīmfanu atsauksmes, nolēmu pasūtināt internetā. eBay veikalā netrūkst gudrinieku, kas iemanās atskrūvēt smaržu flakoniņus un pārliet dārgo dziru mazākās pudelītēs, lai pārdotu citiem interesentiem. Jau pēc pāris nedēļām saņēmu savā pastkastītē paciņu ar 10 ml pudelīti, uz kuras bija uzlīmēts pašdarināts uzrakstiņš Dzing! Sūtītājs bija vēl īpaši papūlējies, pievienojot nelielu vēstulīti ar tekstu «This is a great perfume! Enjoy it!»
Diemžēl līdz izbaudīšanai bija tālu – pirmā sastapšanās ar Dzing! manī izraisīja pamatīgu vilšanos – «un tas ir tas, par ko visi ir tādā starā?» Kaut kas saldi tvanīgi smacīgs, lai neteiktu – pretīgs, nedaudz gumijots ar ugunskura dūmu piegaršu. Zinot šī aromāta vēsturi, un to, ka sākotnējais Olīvijas Džakobeti (Olivia Giacobetti) radītās kompozīcijas nosaukums bijis Désir de Cirque, es burtiski sajutu uzvējojam putekļus no cirka arēnas samta aizkariem. Laimīgā kārtā nekas līdzīgs aromātam, kurš valda Rīgas Cirkā, neuzvējoja, tomēr nopūtos – nu, nē, paldies… un nobāzu pudelīti atvilktnē, norakstot šo neveiksmi uz pirmo kucēnu rēķina.
Tad kāpēc es vispār par to rakstu? Tāpēc, ka pateicoties Dzing!, es saņēmu savu pirmo parfīmfanes mācību – nekad neizdari tālejošus secinājumus pēc pirmās iepazīšanās ar aromātu. Vienmēr dod smaržām vismaz vēl vienu iespēju! Šobrīd Dzing! ir kļuvis par mana ikvakara rituāla neatņemamu sastāvdaļu. Tas pieglaužas man kā pūkains zvērs, nomierinoši murrā un es ierušinos ar degunu viņa siltajā skaustā, arī pati sajūtoties kā kaķis, kurš meklē midziņu, kurā ieritināties. Nu jau es pilnīgi varu saprast parfīmfani, kura atzinās, ka, pat dodoties laivu braucienā pa upi, sasmaržojoties ar Dzing!, jo tas viņā radot drošības sajūtu.
Man nav ne jausmas, kas tieši rada šo komforta un mājīguma efektu. No notīm, kuras pieminētas Dzing! aprakstā, reālajā dzīvē es spēju atšifrēt smalkādas aromātu, kaut ko dūmainu, iespējams arī vaniļu un muskusu. Nekādas rozes vai apelsīnu ziedus atrast šajā kompozīcijā man vēl nav izdevies, kaut arī tie tur esot. Kā jau esmu minējusi, man nepatīk brutālā aromātu sadalīšana pa sastāvdaļām. Dzing! ir oriģināla, ideāli noapaļota kompozīcija, kuras skanējums (vismaz uz manas ādas) laika gaitā īpaši nemainās – tas vienkārši lēnām un nemanāmi izgaist un nākamajā rītā jau ir kaut kur pazudis – gluži kā kaķis, kurš nāk un iet, kad pašam tīk.
Kaut arī es minēju kaut ko par saldumu, šīs smaržas droši var izmēģināt arī vīrieši. Tām piemīt kaut kas no ādas seglu elegances. Dzing! ir visai diskrēts – šo kaķi mierīgi var ņemt līdzi arī uz biroju, vienīgi, nevaru galvot, ka tas nenovirzīs jūsu domas no darba pilnīgi citā virzienā.
P.S. Ja arī jūsu deguns ir ieintriģēts iepazīties ar Dzing!, varat neatkārtot manu «operāciju x» ar paraudziņa pasūtināšanu internetā – vienkārši iegriezieties veikalā Neroli, kur, kā vēlāk atklāju, L’Artisan Perfumeur aromātiem atvēlēts vesels stūris. (Lai jūs neiedomātos, ka mēģinu šo veikalu kaut kā īpaši reklamēt, adresi neteikšu!) Un pie reizes izmēģiniet vēl kādu no brīnumdares Olīvijas Džakobeti radītajiem aromātiem – piemēram, melnās tējas aromātu Tea For Two vai vasarīgi zaļo vīģu aromātu Premier Figuier, par kuriem runāsim kādā citā reizē.
Ilustrācija: Lote Vilma Vītiņa
Allaž esmu brīnījusies – kāpēc klasiskajā gudrībā par trim pērtiķēniem, kas nedzird ļaunu, nerunā ļaunu un neredz ļaunu, pilnīgi izslēgta iespēja arī ko saost. Varbūt ceturtais pērtiķēns – tas ar aizspiesto degunu – laika gaitā kaut kur vienkārši pazudis? Bet varbūt, ka smaržu nozīme mūsu dzīvē tiek apzināti noklusēta – itin kā parfimērija būtu kāda slepena mācība? Lai kā arī tas nebūtu, manuprāt, deguns vienkārši ir apdalīts! Kāpēc, piemēram, mūzika un vizuālā māksla tiek uzskatītas par augstvērtīgiem mākslas veidiem, bet māksla, kas paredzēta baudīšanai ar degunu, nepelnīti tiek ierindota pie… es pat nezinu, pie kā – biznesa, amatniecības?
Pēdējā laikā gan izskatās, ka ledus ir sakustējies – pagājušā gada nogalē Ņujorkas Mākslas un Dizaina muzejā varēja apskatīt (vai precīzāk – apostīt) izstādi “Smaržu māksla. 1889 – 2012”. Tā bija pati pirmā izstāde, kurā smaržas tika eksponētas kā mākslas darbi baudīšanai ar degunu – nevis ieslodzītas stikla pudelītēs, bet izsmidzinātas tieši apmeklētāju degunu priekšā ar īpašas ierīces palīdzību. Ekspozīcijas autori uzdrošinās apgalvot, ka arī oriģināla smaržu kompozīcija uzskatāma par mākslas darbu, kas līdzvērtīgs gleznai. Tā kā manam degunam novērtēt klātienē šo nozīmīgo notikumu nebija iespējas, piedāvāju interesentiem iepazīties ar rakstu par šo izstādi. Lasi rakstu šeit.
Kas attiecas uz pazudušo ceturto pērtiķēnu, pastāv vēl viens izskaidrojums – izšķirošajā brīdī viņš vienkārši izskrēja no kadra, lai iebāztu savu ziņkārīgo purniņu kādā smaržīgā ziedā!
Zīmējums: Lote Vilma
