Allaž esmu brīnījusies – kāpēc klasiskajā gudrībā par trim pērtiķēniem, kas nedzird ļaunu, nerunā ļaunu un neredz ļaunu, pilnīgi izslēgta iespēja arī ko saost. Varbūt ceturtais pērtiķēns – tas ar aizspiesto degunu – laika gaitā kaut kur vienkārši pazudis? Bet varbūt, ka smaržu nozīme mūsu dzīvē tiek apzināti noklusēta – itin kā parfimērija būtu kāda slepena mācība? Lai kā arī tas nebūtu, manuprāt, deguns vienkārši ir apdalīts! Kāpēc, piemēram, mūzika un vizuālā māksla tiek uzskatītas par augstvērtīgiem mākslas veidiem, bet māksla, kas paredzēta baudīšanai ar degunu, nepelnīti tiek ierindota pie… es pat nezinu, pie kā – biznesa, amatniecības?
Pēdējā laikā gan izskatās, ka ledus ir sakustējies – pagājušā gada nogalē Ņujorkas Mākslas un Dizaina muzejā varēja apskatīt (vai precīzāk – apostīt) izstādi “Smaržu māksla. 1889 – 2012”. Tā bija pati pirmā izstāde, kurā smaržas tika eksponētas kā mākslas darbi baudīšanai ar degunu – nevis ieslodzītas stikla pudelītēs, bet izsmidzinātas tieši apmeklētāju degunu priekšā ar īpašas ierīces palīdzību. Ekspozīcijas autori uzdrošinās apgalvot, ka arī oriģināla smaržu kompozīcija uzskatāma par mākslas darbu, kas līdzvērtīgs gleznai. Tā kā manam degunam novērtēt klātienē šo nozīmīgo notikumu nebija iespējas, piedāvāju interesentiem iepazīties ar rakstu par šo izstādi. Lasi rakstu šeit.
Kas attiecas uz pazudušo ceturto pērtiķēnu, pastāv vēl viens izskaidrojums – izšķirošajā brīdī viņš vienkārši izskrēja no kadra, lai iebāztu savu ziņkārīgo purniņu kādā smaržīgā ziedā!
Zīmējums: Lote Vilma