Sliktās meitenes un parfīms

 Iedzimtais grēks ir dzimis no smaržām. Ticiet man, es varu to apzvērēt! Visi ir dzirdējuši “oficiālo versiju” un zina, kā Ieva tika apvainota par to, ka likusi Ādamam apēst ābolu. Ievu pašu tas gan ne mazākā mērā nesatrauca, jo viņa bija šauta vārna un zināja, ka beigās šā vai tā pie visa būs vainīga sieviete. Noveļot vainu tālāk uz čūsku, viņa labi apzinājās, ka pašai no tā vieglāk nekļūs. To viņa darīja tikai tāpēc, lai nebūtu jāatklāj īstais iemesls, kāpēc Ādams vispār iekodās ābolā. Tas bija pārāk svarīgs noslēpums, lai atklātu to džekiem, kas sarakstīja Bībeli. Bet es jums ko pateikšu: ES ZINU Ievas noslēpumu. Tā bija oža! Spēja sajust smaržu. Aromāts. Parfīms!

Šīs asprātīgās rindas nepieder vis man, bet gan Sārai Koltonei (Sarah Colton). Savā grāmatā Bad Girls Perfume Sāra prāto un izvirza teorijas (jo vēsture par to klusē) par to, kādas smaržas savu mērķu sasniegšanai izmantojušas daudz un dažādas sliktās meitenes – tādas, kā Kleopatra, Katrīna Mediči, Skārleta O’Hāra un Madonna. Reālas personas šeit mijas ar tēliem no literatūras un kinofilmām, toties visas pieminētās smaržas ir pilnīgi reāli eksistējošas mūsdienās vai kaut kad agrāk. Sāra dalās arī savā personīgajā pieredzē un stāsta par smaržu milzīgo nozīmi savā dzīvē, piemēram, par to, kā Guerlain Jicky vienā mirklī pārvērtis viņu no cerību un nenoteiktības pilnas meitenes par sievieti, kura gatava mesties nezināmajā un pilnīgi noteikti zina, ko grib.            

Šī grāmatiņa lasās viegli, lai arī tai īsti nav nekāda sižeta. Var uzzināt šo to jaunu par dažu aromātu tapšanas vēsturi, bet pārsvarā tā ir viegla, asprātīga lasāmviela īsteniem smaržu faniem. Daudz atsauču uz Holivudas kino, kas ļauj nojaust Sāras izcelšanos. Sāra ir amerikāniete, kas nu jau 15 gadus dzīvo Parīzē, runā un raksta par smaržām gan žurnālos, gan savā blogā, pēta smaržu pasauli un ietusē ar parfimēriem. Tātad mana līdziniece. Tā kā abas esam “fiksās meitenes”, Milānas smaržu izstādē mums vajadzēja ne vairāk par 3 minūtēm, lai paspētu apmainīties ar vizītkartēm un noskaidrot, ka Sāra ir viesojusies Rīgā padomju laikā un ļoti labi atceras šo pilsētu. Vēl viņa paspēja iedot man savu pagājušā gadā izdoto grāmatu un piekodināt nepazust. Kopīgam foto vai pat autogrāfam grāmatā laika vairs nepietika, jo virpuļi mūs aizrāva katru uz savu pusi.

Vienīgais, kas attur mani ar “slikto meiteņu smaržām” zobos tūlīt pat doties uz tuvāko izdevniecību un piedāvāt to iztulkot, ir tas, ka lielākā daļa no grāmatā pieminētajām smaržām pie mums galīgi nav pazīstamas. Pat es zinu labi ja pusi no grāmatas beigās indeksētajiem parfīmiem. Toties šis ir labs izejas punkts, lai mestos ebay dziļumos un paplašinātu savu paleti ar aromātiem, kuri Sāru iedvesmojuši sarakstīt šo grāmatu. Saldajā ēdienā piedāvāju jums iesākumā publicētā fragmentiņa par Bībeles tēmu turpinājumu.

Ādams bija parasts vīrs – dievbijīgs, paklausīgs un, ja godīgi – garlaicīgs. Toties Ieva, viņa gan bija “sliktā meitene”. Pirmkārt, viņai bija ļoti plaša iztēle un līdz ar to viņas ieplānotā dienaskārtība atšķīrās no tās, ko bija iecerējis Dievs. Viņa zināja, ka nāksies izmantot ellišķīgu spēku, lai piespiestu Ādamu darīt to, ko vēlas viņa, nevis to, ko vēlas Dievs. Un šis spēks bija spēja sajust smaržu. Smaržas. Kā tieši viņa to visu zināja, nav ne jausmas. Bet es varu apgalvot: Ieva izmantoja smaržu, lai pasprauktos garām Ādama smadzenēm, kurām iztēle nepiemita ne mazākā mērā, un iemānītu viņam mutē ābolu. Kā viņa to izdarīja? Vienkārši. Viņa tikai pielika ābolu Ādamam pie deguna un teica: “Ādam, mīļumiņ, tu tikai pasmaržo šo ābolu!” Viss pārējais jau ir vēsture.