Skaļi un spokaini čīkstot, smagi veras dzelžiem apkaltās baznīcas durvis… Kas šī vispār par konfesiju – katoļi, franciskāņi, cistercieši? Nav būtiski, ies tik iekšā! Degunā iesitas spēja pelējuma dvaka un pagraba vēsums – šķiet, ka šeit sen nav rādījusies neviena dzīva dvēsele… ko nevaru apgalvot par mirušām… brrr… vai tik šepat zem aukstā klona nav nobēdzināts arī kāds trupiks? Nebrīnīšos, ja biezajās sienās iemūrēta kāda jaunava! Varbūt labāk tālāk nemaz nelīst, kas zina, kādi spoki te var uzglūnēt… Bet, pag – kas tur tā līpinās? Vai tiešām te kāds dedzina sveces? Uzvēdī vaska un vīraka smarža… tā, tā… sajūtu vēl kādu debešķīgu aromātu, kas plūst no altāra puses. Deguns jau nebūs deguns, ja nepieies tuvāk, kaut vai nāve. Džīzas! Pašā altāra vidū – milzu vāze ar sniegbaltām lilijām! Tātad, šeit tomēr kāds nāk? Nāk un drebelīgām rokām dedzina vaska sveces, kārto vāzē ziedus un atceras viņu – to, kuru kaulainā nopļāvusi pašā kāzu dienā! Nu šī Genovefa, Doroteja vai Sibilla baltā, tārpu sagrauztā līgavas tērpā dus zem smagajām marmora plāksnēm, kā simbols nevainībai un mūžeigai mīlestībai… Seko uzraksts “FIN” gotiskā šriftā.
Šādus melnbaltās filmas kadrus manā iztēlē uzbur franču senā zīmola Oriza L. Legrand aromāts Relique d’Amour. Iespējams, ka patiesībā viss bijis pavisam citādi – varbūt mirusī jaunava bija mūķene, varbūt tas vispār bija jauneklis, bet dekorācijas šajā stāstā noteikti ir nemainīgas. Šīs smaržas kā radītas gotu meitenēm, kas melniem matiem plīvojot un svārkiem slaukot zemi, klīst pa Vecrīgu un klausās Death in June. Tomēr arī mani šis aromāts neatstāja vienaldzīgu – pirmkārt jau tāpēc, kas ir visai oriģināls – neatceros citur sastapusi šo zaļgani vēso pelējuma noti un lillijas ir stipri līdzīgas īstajām! Speciāli garāmejot Saktas tirdziņam, iebāzu degunu liliju buķetē – “Mīlas relikvijas” lillijas varbūt nav tik negantas kā īstās – tādas drusku noputējušas, bet ir! Jūs jautāsiet – vai tad ko tādu vispār var valkāt? Un kā vēl var! Pelējums šajā aromātā nav jāuztver pavisam tieši – tas ir vairāk tāds kā pelējuma simbols un tas arī visai ātri pazūd. Toties lillijas ir brīnišķīgas un izgaist, sajaucoties ar patīkamu pūdera noti. Aromāta noturība ir okei, nav nekāds ilgspēlētājs, bet stundas 4-5 kopumā darbojas.
Vispārējo aromāta noskaņu papildina stāsts par pašu Oriza L. Legrand zīmolu. Mājaslapā apgalvots, ka tas radīts jau 1720. gadā un piegādājis parfīmus jau Luijam XV un Marijai Antuanetei. 19. gadsimta sākumā vadības grožus savās rokās pārņēmis kāds Luijs Legrāns (Louis Legrand), pievienojis Orizai savu vārdu un bizness turpinājis iet no rokas. Savukārt, visjaunākie zīmola īpašnieki atsākuši nama darbību 2012. gadā un apgalvo, ka darbojoties saskaņā ar uzņēmuma 4 gadsimtu seniem arhīviem. Lai vai kā tas arī nebūtu, zīmola stils tiek ieturēts visai smalki. Spriežot pēc pudelīšu noformējuma, aromāti atbilst dažādiem laikmetiem zīmola senajā vēsturē. Pagaidām gan pārējos neesmu apzinājusi. Vēl var piebilst, ka nosaukums Oriza cēlies no rīsu latīniskā nosaukuma Oryza Sativa – Luija XV laikā kārtīgi sasmaržināts rīsu miltu pūderis tika patērēts uz nebēdu! Nemaz nebūtu slikti, ja Oryza L. Legrand pievienotu arī ko tādu savai produkcijai! Pagaidām šos aromātus var iegādāties senatnīgā Parīzes veikaliņā, dažos ne tik senatnīgos veikaliņos Eiropā, bet, ja ceļot nesanāk, var pasūtināt paraudziņus Oriza L. Legrand interneta veikalā (7 paraudziņu komplekta cena ir 9 eiro, sūtīšana uz LV – 6 eiro). Nopirkt lielās 100 ml pudeles var arī pie firstinfragrance, kur šis prieks izmaksās ap 120 eiro, plus nodoklis un vēl sūtīšana.
