Esmu pret “černuhu” jebkādās izpausmēs. Jau sen metu līkumu kinoteātriem, kuros izrāda “zāģveidīgus” izstrādājumus. Bet tagad izrādās, ka arī smaržas var būt “disturbing”, jeb nepatīkami satraucošas. Līdz šim “melnākais” aromāts, ar kuru esmu sastapusies bija Etat Libre d’Orange nu jau vairs ne tik jaunais Secretions Magnifique. Iespējams, tā radītāju mērķis bija tikai provocēt, ne sabiedēt parfīmfanus, tomēr uz mani tas atstāja visai nomācošu iespaidu. Manuprāt no SM staro tāds kā kosmisks, nehumāns aukstums, kaut arī smaržas radītas domājot par šķidrumiem, ko rada tieši cilvēkveidīgie. Aromāti no amerikāņu zīmola SIXTEEN92 nepavisam nav līdzīgi Secretions Magnifique, šīs smaržas ir eļļainas, stipri dabīgas un ļooooti spēcīgas. Tik spēcīgas, ka mazo melno paciņu ar paraudziņiem esmu nobāzusi atvilktnes tālākajā kaktā un tagad baidos šo atvilktni pat atvērt. (Šeit varētu vilkt paralēles ar slaveno stāstu par sieru no grāmatas “Trīs vīri laivā”).
SIXTEEN92 nosaukums ir veltījums vienam no kauna traipiem Amerikas vēsturē – prāvai pret Salemas raganām, kas beidzās ar 20 apsūdzēto (tai skaitā 14 sieviešu) pakāršanu. Vairākus gadsimtus vēlāk šie masu histērijas upuri tika reabilitēti, bet skaidrs, ka īsti nav skaidrs, kas patiesībā toreiz notika un šos notikumus joprojām apvij biedējoša iracionālu baiļu ēna. SIXTEEN 92 smaržu paraudziņi, kurus saņēmu ar draugu palīdzību no ASV, gandrīz visi (ar diviem izņēmumiem, par kuriem vēlāk), smaržo stipri šķebinoši. Šķērmi paliek jau izlasot to nosaukumus – Blood&Honey, I saw goody proctor with the devil, Bruise Violet*. Pēdējais, kuru varētu tulkot kā “Ziluma Violeto”, šī gada maijā saņēma vienu no galvenajām Olfactory Art Awards balvām un tāpēc izraisīja manī vēlēšanos iepazīties tuvāk ar šo nelielo, neatkarīgo zīmolu. Izrādās, ka to radījusi Klēra Bakstere (Clair Baxter), kura pirms dažiem gadiem pametusi radošās direktores amatu reklāmā (!), lai radītu šo smaržu zīmolu. Smaržas viņa iesākumā pārdevusi ETSY vispasaules amatnieku mājaslapā, bet vēlāk izveidojusi pati savu interneta veikalu. Pēc viņas domām smaržu veidošana ietver arī nedaudz maģijas. Nedomāju, ka to vajag saukt tieši par maģiju, bet nevar noliegt, ka ikviens parfimērs, kurš smaržas veido pats savām rokām, iegulda šajā procesā savu enerģiju, kuru sajūt arī smaržu lietotājs.
Man grūti saprast, vai Klēra smaržas veidojot tiešām kaut ko “maģijo”, vai arī viņa kļuvusi par upuri pati savam konceptam, kurš iesākumā varbūt šķiet daudzsološs un interesants, bet vēlāk sāk diktēt savus noteikumus. Klēras piedāvāto aromātu vidū var atrast arī parfīmekstraktu ar nosaukumu Baba Jaga, kuru gan neesmu izmēģinājusi. Viņa paspējusi radīt arī īpašu kolekciju (kā gan bez tā!) veltītu Halovīnam.
Nezinu, vai šīs smaržas vispār īsti var saukt par smaržām, drīzāk tie ir smaržu eksperimenti uz eļļas bāzes. Man arī nav skaidrs, ar ko tieši Bruise Violet tā iepaticies smaržu balvas komisijai – iesākumā man tas atgādina nepatīkamo smaku, kuru izplata plakanās blaktis, kuras reizēm pamanās ielavīties mutē reizē ar upenēm, kas plūktas tieši no krūma. Vēlāk šis aromāts iegūst lūpukrāsas smaržu, kuru jau labu laiku atpakaļ visai veiksmīgi atveidoja (jau pieminētais) Etat Libre d’Orange savā aromātā-prostitūtas portretā Putain des Palaces. Arī šis nekad nav bijis manis iecienīts aromāts, pateicoties muskusam, kuru nespēju pieradināt jau gadiem. SIXTEEN 92 aromātos šķebinošajam muskusam pievienojas tikpat šķebinošs kokoss, savienojumā vēl ar kaut ko sāļu un iepelējušu, kopumā veidojot ko patiešām derdzīgu.
Tomēr nav arī tā, ka man pilnīgi visi Klēras aromāti šķistu pretīgi. Esmu ar mieru vēl pāris reižu paostīt tos, kuri nekādi nav saistīti ar Salemas stāstu. Paper Moon no manis izmēģinātajiem ir visvalkājamākais – salds, vanilīgs, ar koksnes notīm un, ņemot vērā visu augstāk minēto, pat pārsteidzoši patīkams. Kino interesentiem atgādināšu, ka Paper Moon ir aizkustinošs kinodarbs par kāda blēža un mazas meitenītes draudzību Lielās Depresijas laikā.
Tā kā arī es esmu liela Trūmena Kapotes cienītāja, lielas cerības liku uz Klēras veidoto The Grass Harp (noteikti esat lasījuši viņa autobiogrāfisko “Zāles arfu”!). Diemžēl, Zāles arfa par daudz ož pēc pelējuma un par maz pēc pļavas.
Lai vai kā, paldies, Klērai par ierosmi papētīt senus vēsturiskus notikumus un gan jau, ka šie aromāti kādam arī noder, piemēram, lai atbaidītu no sevis mošķus Halovīna naktī. Tā kā esmu visnotaļ par eksperimentiem un jauniem meklējumiem, tad novēlu Klērai izrauties no sava raganīgā tēla važām un būt patiešām brīvai savās radošajās izpausmēs. Ķēriens mārketingā un konceptu veidošanā viņai nenoliedzami ir. Starp citu, izskatās, ka tieši no viņas zīmola iedvesmojušies lietuvieši, veidojot savu Smells Like Spells (šis ir links uz lapu!) zīmolu, kura sveces kādu laiku varēja iegādāties veikalā Riija tepat Rīgā. Lietuviešu veidojumi, atšķirībā no amerikāņu oriģināla, bija pat ļoti baudāmi.
- Bruise Violet ir arī dziesma no visai melnas meiteņu rokgrupas Babes in Toyland repertuāra