Joprojām daudz domu rosās galvā pēc oktobrī Rīgā notikušā pirmā “Smaržu mākslas festivāla”, tāpēc īsumā par to pastāstīšu, ja palaidāt to garām. Šo deguniem svarīgo notikumu bija izauklējis Sandris Mūriņš ar draugu, brīvprātīgo un pāris atbalstītāju palīdzību, starp kuriem galvenais ir radošā rūpnīca “Veldze”, kuras teritorijā notika šis pasākums (btw, tas pieder igauņiem). Sandris jau ir iniciējis vairākus ar ožas maņu saistītus projektus – pazīstamākais no tiem ir Scent camera jeb, kā tagad tas tiek dēvēts – aromagrāfs, kuru viņš demonstrēja darbībā arī festivāla ietvaros. Šis projekts nodarbojas ar pirmajā mirklī šķietami utopisku ideju ierakstīt smaržu tā, lai pēcāk to būtu iespējams atskaņot citā vietā un laikā. Citi, iespējams, ir dzirdējuši par viņa atvērto smaržu mākslas galeriju “Nāsī”. Te seko foto ar Sandri no festivāla atklāšanas vakara:
Par spīti tam, ka festivāls tapa bez vērā ņemama finansiāla atbalsta, manuprāt, tas izdevās lieliski – izstādē piedalījās ap 40 mākslinieku, kā no Latvijas, tā ārzemēm, un trīs festivāla dienas notika arī vesela rinda satelītpasākumu – smaržu pastaigas, performances, dzejas lasījumi un pat dejas.
Visinteresantākie dalībnieki festivālā bija argentīniešu komanda (attēls augšā) – multidisciplinārā māksliniece Marija Zeņja (Maria Zegna) un smaržu ērģeļu radītāji Bruno Mežs (Bruno Mesz) un Sebastjans Tedesko (Sebastian Tedesco). Viņu atvestās smaržu “ērģeles”, kas ar tvaika palīdzību spēja atskaņot pat 6-8 dažādas aromātu kompozīcijas pēc kārtas, kļuva par festivāla naglu. Atklāšanas vakarā aromātu kompozīcijas pavadīja Marijas veidoto filmu, kurā viņa atceras savu vecmāmiņu un aromātus, kas saistās ar viņu. Savukārt nākamās dienas performancē What Does Survival Smell Like, kas notika iespaidīgajos “Veldzes” pagrabos, Marija reflektēja par savu eksistenciālo pieredzi teroraktā Londonas metro, viņas stāstu papildināja video un ierīce, kas aromātus telpā izplatīja ar ventilatora palīdzību, bet performances beigās māksliniece katru skatītāju iesmaržināja ar pašas radītu mierinājuma aromātu. Šis noslēgums līdzinājās iesvētīšanā kādā slepenā brālībā. Lūk, pāris attēli no šīs performances:
Pavisam ekskluzīvs nelielās telpas un ierobežotā dalībnieku skaita dēļ bija argentīniešu komandas videoseanss Love Labor Lost, kas pievērsa uzmanību ekoloģiskām problēmām. Uz ekrāna redzamo videomākslu pavadīja smaržu ērģeļu “spēlētie” aromātu akordi un šoreiz papildus deguna aktivitātēm, arī garšas kārpiņām bija ko darīt. Mini-uzkodiņu sastāvs brīžiem bija pat neatšifrējams un kopumā man šis aromātiski-kulinārais piedzīvojums atgādināja Alises ceļojumu Brīnumzemē – labi, ka pēc tā nesarāvos maziņa vai neizaugu par milzeni.
Somu mākslinieces Mākslas un pētījumu maģistres (Master of Arts and Research) Ēvas-Līsas Puhakas (Eeva-Liisa Puhakka) instalācija visprecīzāk atbilda tam, kādai, manuprāt, būtu jābūt olfaktorajai mākslai – proti, darba ideju un emocionālo reakciju līdz skatītājam aiznes tieši smaržojoša vai smakojoša viela, kas iepildīta neitrālā traukā. Viņas instalācijā Leave the Mind, leave the body vizuāli nekas skatītāju nepiesaista, jāiedziļinās konceptā un jācenšas sajust aromātus un savas reakcijas uz tiem. Ēvas-Līsas darbs reflektēja par to, kā ķermenis pāriet uz neredzamo dimensiju, izdalot aromātu, īsāk sakot, par nāvi. Stikla trauciņos iepildītās vielas nebija parfīmi, bet aromātiski (ne vienmēr patīkami) maisījumi. Viņas specialitāti somi nosaukuši par hybrid arts, latviski vēl šādu apzīmējumu nebiju dzirdējusi. Zemāk attēlā – Ēva-Līsa pie savas instalācijas fragmenta.
Jaunās latviešu mākslinieces Katrīnas Levānes glezna + smaržu objekti bija klasisks paraugs tam, kā vizuālajam darbam tiek pievienota olfaktorā dimensija. Katrīnas daudzdaļīgo gleznojumu papildināja divi aromāti ar mūsdienu parfimērijā tik populārajām petrihora jeb mitras zemes notīm. Šis aromāts šķita veidots profesionāli un radīja aizdomas, ka to veidojis kāds profesionāls parfimērs, kas gan nekur nebija minēts.
Portugāļu māksliniece Marija Migela Pratas (Maria Miguel Pratas) vispār ļoti brīvi – un kurš to viņai var aizliegt – bija darbojusies ar sev nozīmīgiem objektiem un to iesmaržināšanu. Performances laikā viņa aicināja skatītājus paralēli viņas dzeju lasījumam iepazīt īpašas aromātu kompozīcijas, kas ceļoja apkārt mazās paraudziņu pudelītēs.
Festivāla izstādē bija arī darbi, kuru autorus bija iedvesmojuši parfimērijas aromāti. Šeit jāpiemin Sabīnes Vekmanes un Nortean parfimēra Artūra Petersona sadarbība, izstādot Sabīnes gleznu par Serpense parfīma tēmu. Arī Emīlijas Grinbergas darbu sērija “Viņas smarža” bija veidota, smeļoties iedvesmu jau gatavos aromātos. Šajā gadījumā gan man būtu prasījies uzzināt arī konkrēto aromātu nosaukumus.
Kristīna Elettra Rubīne bija eksperimentējusi ar ēteriskajām eļļām un telpisku papīra kolāžu darbā “Struktūra 1”. Šajā gadījumā nākas piekrist tiem, kas sūdzējās par to, ka smaržīgie darbi pārklājas savā starpā, jo šis darbs bez pūlēm aizpildīja visu nelielo telpu, kurā bija izstādīti arī vēl pāris citi darbi. Tā nu tas ir – vai nu katram darbam jāierāda sava istabiņa, vai arī jāsamierinās ar to, ka aromāts nav “piekarināms” pie sienas konkrētā vietā – tas pilnīgi noteikti izplatīsies, cik tālu vien spēs. Ceru, ka Kristīna turpinās šo smaržīgo kolāžu sēriju un būs vēl citas struktūras un citas aromātu kompozīcijas!
Personīgi mani reāli pārsteidza body art virzienā veidotais Lienes Linteres darbs “Vēmekļi” un viņas ideja veidot fotogrāfijas ar pašas kuņģa sulas palīdzību. Var jau būt, ka pasaulē kas tāds jau ir darīts, bet man šis likās patiešām svaigi, ja vien šis vārds nebūtu krasā pretrunā ar darba aromātu. Jāpiebilst, ka apzīmējums “smaržu māksla” nebūt nenozīmē, ka darbi var tikai smaržot, patiesībā, izstādes objekti vairāk pat smirdēja nekā smaržoja. Te Liene pie sava darba fragmenta:
Biju arī pārsteigta satikt impozanti tērpto grieķi Heliasu Dzimoulaki, kurš jau labu laiku dzīvojot Rīgā. Viņa Švankmaijera stilā veidotā filma “Zagreja svētki”, sveces, spocīgi noformētais gaitenis, kas veda uz kinoistabu, un baznīcas noskaņas aromāts kopumā veidoja veselu piedzīvojumu. Heliass esot studējis antropoloģiju, kas varētu izskaidrot viņa interesi par olfaktoro pasauli. Tikai vēlāk atcerējos, ka viņa “smirdīgo leļļu izstādi” Sandra galerijā “Nāsī” es noignorēju, jo tā izklausījās par daudz nekrofīli, tomēr šoreiz man viņa radītā tumšā pasaule likās saistoša.
Dažus no darbiem, piemēram, norvēģu instalāciju, kas konceptuāli šķita ļoti pārliecinoša, es, diemžēl, īsti nevarēju izbaudīt – vai nu telpā bija par vēsu, vai arī aromāti pārāk ātri izgaroja, tāpēc darbs ar smaržu metronomu manam degunam palika nepieejams.
No citiem pasākumiem vēl paguvu apmeklēt Kristiānas Šukstas dzejas lasījumu “Kafijas pupiņas dvēselei”, kur viņa starp klausītājiem pārvietojās plivinot ap sevi automašīnu gaisu atsvaidzinošās “eglītes” un lasot savu dzeju katram klausītājam personīgi.
Tikai postfactum aplūkoju performanču mākslinieces Annijas Sprīvules darbu The Scent Memories – no viņas pievienoju attēlu ar ieplīsušiem cukurtraukiem ar negaidītiem aromiem iekšpusē.
Zinu, ka dažus māksliniekus un mākslas vēsturniekus vārdu savienojums “smaržu māksla” “uzvelk” – viņi uzreiz sāk iebilst, ka tas viss neesot nekas cits kā vienkārši laikmetīgā māksla. Ja nu mēs gribētu pavisam precīzi aprakstīt šī festivāla ievirzi, tad tas pulcēja māksliniekus, kam interesē ožas maņa un tās aktīva iesaistīšana savu darbu uztverē. Viņi izmanto savos darbos smaržas vai papildina tos ar aromātiskām vielām, tā cenšoties panākt no mākslas darba uztvērēja ķermenisku reakciju un emocijas. Ožu un vēl citas maņas savos darbos sāka iesaistīt jau futūristi un sirreālisti pagājušā gadsimta sākumā, bet šobrīd pasaulē ir daudz mākslinieku, kas strādā ar smaržvielām. Tāpēc, lai vai kā mēs šo visu nenosauktu, nav jēgas noliegt to, ka šāda veida izpausme mākslā pastāv. Bez tam, smaržu dimensija atklāj jaunas iespējas uztvert mākslu neredzīgiem cilvēkiem. Tas viņiem ļauj justies tuvāk “redzīgo pasaulei” – jo vismaz smaržas mēs varam apspriest kā līdzīgs ar līdzīgu.
Jebkurā gadījumā festivāla organizatori bija panākuši neiespējamo – pateicoties tikai entuziasmam un mākslinieku atsaucībai – sarīkojuši Rīgā starptautisku festivālu, kāda vēl nav bijis ne Baltijas valstīs, ne Eiropā. Dosim vietējām institūcijām vēl vismaz vienu iespēju atbalstīt šo unikālo festivālu nākamā gada maijā. Tā kā Sandris jau ir izsludinājis projektu pieņemšanu, tad izskatās, ka festivāls atkal notiks šā vai tā, tomēr, ja tas tiktu pie kāda finansiāla atbalsta, noteikti būtu iespējams labāk parūpēties par to, lai tā norise būtu vēl labāk saprotamāka visiem, ne tikai pieredzējušiem smaržu entuziastiem, kas vienkārši atrod visu, sekojot degunam.
Meklējiet vairāk informācijas par jaunumiem Sandra Mūriņa kontos FB un IG un uz tikšanos nākamajā festivālā!
Lielākā daļa no pievienotajiem foto ir mani, bet labākie pieder Liegai Bernotai!