VIOLAS ISTABĀ
Zālīte, miskaste, kakas, svaigi asa hlora smarža no kāda pazemes baseina… atkal zālīte, atkal miskaste… metro gumijotā dvesma, ko šausmīgi mīlu… atkal zālīte… aptuveni šāda būtu Ņujorkas smaržu kompozīcija. Kopš 2024. gada 24 ASV štatos atļauts lietot un uzglabāt marihuānu nelielos daudzumos rekreācijas nolūkos, bet 40 štatos kaņepju produktus atļauts lietot ārstnieciskiem mērķiem. Šie cipari un noteikumi nepārtraukti turpina mainīties, bet uzņemtais virziens uz marihuānas dekriminalizāciju ir nepārprotami skaidrs. Izrādās, ka zāles legalizācija ir atstājusi pozitīvu efektu uz ekonomiku – jaunas darba vietas un tml. Galu galā, Amerikas policijai ir daudz citu, daudz nopietnāku uzdevumu nekā arestēt zāles pīpētājus – piemēram, ķert nelegālos imigrantus. Bet, lai nu paliek politika, atgriezīsimies pie aromātiem.
Mana draudzene sagatavojusi man pārsteigumu – jau pirmajā dienā dodamies uz īpašu “pieredzes teātra” izrādi – Viola’s Room. Kaut kas nedaudz līdzīgs Escape Room, bet ar uzsvaru uz sajūtām, tai skaitā ožas maņu. Telefoni visiem 6 izrādes skatītājiem-dalībniekiem tiek atņemti un to vietā iedotas austiņas un ierīce, kurā nospiest sarkanu pogu, gadījumā, ja izrādes laikā pēkšņi sagribas būt kaut kur citur. Visiem jānovelk apavi un pirms došanās labirintā jāapstiprina, ka palikt pilnīgā tumsā ir okei. No mūsu grupas neviens neizstājas, jo es ceru, ka izturēšu.
Nekādu bilžu no šī piedzīvojuma man nav, bet, ja pameklē, internetā šo to var atrast. Izrāde veidota pēc kādas senas pasakas gotiskās noskaņās, kurā stāstīts par princesi, kas savā kāzu naktī aizdejo nezināmā virzienā ar pašu velnu. Vismaz tā es to sapratu. 😀 Pasaku austiņās stāsta britu aktrise Helēna Bonema Kārtere un stāsts tiek ilustrēts ar vairākām telpām, kuras savieno šauri gaiteņi, pa kuriem pārvietojas skatītāji, sekojot gaismai, kas iedegas un izdziest. Reizēm atrodamies pilnīgā tumsā, gaidot nākamo norādi. Laimīgā kārtā, pēc veselas nedēļas laukos pie ezera, mana nervu sistēma ir pietiekami stabila un nekādas panikas lēkmes man neuzbrūk. Vienā labirinta posmā jāspraucas cauri ļoti šaurai bezizejai, bet sienas ir mīkstas un tas nav ilgi.
Ar basajām pēdām sajūtu dažādus grīdas klājumus – no koka dēļiem, līdz sūnām un smiltīm. Telpas iesmaržinātas katra ar citu aromātu kompozīciju, kas attiecīgi atbilst sižetam. Piemēram, kādā telpā karājas daudz baltu, iestērķelētu kleitu un tāda kā ziepju muskusa smarža. Visai iespaidīga ir telpa, kas veidota kā baznīca un attiecīgi smaržo pēc vīraka. Izrāde ir gandrīz stundu gara, temps brīžiem ir visai ātrs un nemaz nevar paspēt reizē pievērsties visu maņu izbaudīšanai.
Kopumā šī pieredze bija interesanta, smaržas arī. Ja man tagad būtu 16, es noteikti būtu stāvā sajūsmā. Manam vecumam laikam jau prasās kas mazāk ilustratīvs, vairāk emocionāls. Bet labi vien ir, nekādus ekstrēmos pārdzīvojumus arī nemaz negribētu. Mazliet biju vīlusies par to, ka telpā ar grezni klātu galdu netika piedāvāts ne piliens vīna vai kumosiņš dīvaina ēdiena – tas būtu šajā piedzīvojumu labirintā labi iederējies. Kopējā vizualizācija varēja būt vēl mākslinieciskāka un trakāka, katrā ziņā – ir vēl kur augt. Ir dzirdēti sajūsmināti stāsti par iepriekšējo Punchdrunk producēto piedzīvojumu ar nosaukumu Sleep No More, bet izklausās, ka šis Violas projekts ir salīdzinoši mierīgāks un neliek skatītājiem tik daudz iesaistīties fiziski.
Ielieku šeit linku uz reklāmas treileri, kas sniedz zināmu ieskatu izrādes noskaņā. Meklējiet biļetes mājaslapā punchdrunk.com. Domāju, ka vislabāk šī izrāde-instalācija strādā, ja tu tajā piedalies pilnīgi viens, jo man vislabāk patika tas brīdis, kad gāju visiem pa priekšu ar sajūtu, ka esmu šajā piedzīvojumā pavisam viena un austiņās skanēja Massive Attack vai kas tamlīdzīgs. Ejot labirintā kopā ar citu cilvēku grupiņu, tā jau ir mazliet cita pieredze. Bet attiecīgi – arī cita cena. Ņujorkas Shed telpā izrādi paredzēts izrādīt vēl līdz pat 2025. gada 19. oktobrim.
Tajā pašā vakarā izbaudīju vēl vienu piedzīvojumu – vakariņas restorānā The View ar skatu uz Ņujorkas torņiem no augšas. Restorāns ar dzīvo klaviermūziku fonā izvietots cilindriskas būves ārmalā 47. stāvā un visu laiku kā tādā ļoooti lēnā karuselī gandrīz nemanāmi griežas, lai apmeklētājiem piedāvātu dažādus pilsētas skatus. Vakara gaitā mēs gan “izbraucām” tikai pusapli. Ja kāds grib šo atrakciju izbaudīt, iesaku doties uzreiz uz otrā stāva bāru – tur nebūs pat jāpērk vakariņas! Bet ēdiens, saprotams, arī bija garšīgs! Links uz restorānu šeit.
Par smaržu piedzīvojumiem tālāk stāstīšu nākamajā sērijā!
