Par grāmatu “Smaržu noslēpums”

Kristinas Kaboni grāmata Smaržu noslēpums, kura nesen iztulkota latviski, nav nekāds Zīskinda Parfīms, tomēr kaut kāda vērtība tai piemīt. Pirkt šo grāmatu ieteikt nevaru (cena – ašpadsmit eiro), bet izlasīt vasaras atvaļinājuma laikā – kāpēc ne. Tikai iesaku jau no paša sākuma samierināties ar sekojošo:

  1. Šis ir bestsellers, bet ne literārs meistardarbs.
  2. Grāmatas sižets ir izteikti Rozamundes Pilčeres garā un galvenā varone brīžiem uzvedas izteikti neloģiski un pat kaitinoši.
  3. Izdevniecība ietaupa naudu uz literārā teksta redaktora izmaksām.
  4. Izdevniecība ietaupa naudu arī uz konsultantu piesaisti tulkojumam, tāpēc grāmatā ir vairākas lietas, kurām var piesieties. Piemēram, viens un tas pats vārds “parfimērija” tiek lietots gan apzīmējot smaržu veikaliņu (ko franču valodā sauc par parfumerie), gan runājot par industriju. Nu kā var teikt, (citēju pēc atmiņas) – “viņa nolēma atvērt Parīzē pati savu mazo parfimēriju”?

Attiecībā uz pašu romānu, var just, ka Kristina Kaboni ir daudz lasījusi speciālo literatūru, daudz zina un ir arī pieaicinājusi vairākus konsultantus, piemēram, itāļu smaržu blogeri Mariku 🙂 Vekjatīni (Marika Vecchiattini), bet ar visu to grāmatā gadās nepilnības, kuras izraisa zināmu neuzticību arī visam pārējam. Piemēram, romāna sākumā galvenā varone izpilda īpaši svarīgu uzdevumu, izvēloties un nopērkot (!) labāko jauno aromātu smaržu izstādē Florencē. Lai nu ko, bet to es zinu, ka izstādēs smaržu pudelītes nepārdod, ja nu vienīgi pašā pēdējā dienā pirms slēgšanas tu nenokrīti ceļos pie stenda ar iekāroto aromātu un parfimērs par tevi neapžēlojas. (Izmēģinājusi šo paņēmienu gan es neesmu). Grāmatā smaržu iegāde izstādē notiek it kā tas būtu pats par sevi saprotams, kas man liek domāt, ka grāmatas autore šādu pasākumu nav apmeklējusi.

Grāmatas zinātniskā jeb izzinošā daļa ne vienmēr labi saplūst ar sižetu, tomēr tā ir pietiekami izklaidējoša, lai būtu viegli uztverama. Man grāmatā vislabāk patika atsevišķu smaržvielu poētiski apraksti katras nodaļas sākumā, kaut arī ne vienmēr tie bija īpaši saistīts ar notikumiem attiecīgajā nodaļā. Fragments:

“Siens. Sens, pirmatnīgs aromāts, uguns, jūras un zemes brālis. Neizdzēšami ierakstīts ikvienas dvēseles vissenākajā daļā. Nomierina.”

Reizēm nācās ielūkoties internetā, lai saprastu, par kādu smaržu vispār ir runa un iztēlotos pareizo aromātu. Ko darīt, ja augu, kuru angliski un citās ģermāņu valodās apzīmē ar eņģelisku vārdu angelica, latviski sauc visai prasti par “dižzirdzeni”? Labi vēl, ka oakmoss, kuru es mēdzu dēvēt par ozolu ķērpi (jo šis augs vairāk izskatās pēc ķērpja, nevis pēc sūnas), tulkotāja nosaukusi par ozolu sūnu, nevis botāniski pareizajā vārdā – plūmju evernija, (lat – evernia prunastri ), citādi pats vells nesaprastu, par ko ir runa. Šis varbūt bija gadījums, kad vismaz katra apraksta iesākumā vajadzēja atstāt aromvielas nosakumu angļu vai franču valodā. Franču izteicieni, ko dāmas lieto sarunvalodā, grāmatā tulkoti netiek, ko var uzskatīt par plusu, jo tas noteikti veicina valodu apguvi. Arī visādi citādi, neskatoties uz manām pretenzijām, jāatzīst, ka pat šāda “B-klases” romāna izlasīšana

  1. nāk par labu “pelēkajām šūniņām”
  2. kaut nedaudz, bet tomēr ceļ vispārējo smaržu izglītības līmeni.
  3. ļauj uzzināt arī ko jaunu, piemēram burvīgu aforismu par smaržām: Īvs Senlorāns esot teicis, ka “Smarža ir elpas māsa”!

PS Kuras grāmatas vāka noformējums jums patīk labāk – latviešu vai itāļu?