Laiks atjaunot smaržu banku!

Bērns apstājas uz vecās dzelzceļa pārejas, ievelk degunā gaisu un sajūsmināts saka: “Šī ir mana visvismīļākā smarža!” Saulē uzkarsušais, ierūsējušais sliežu metāls sajaucas ar tvanīgo aromātu, kas nāk no sazin ar ko (pernicu?) piesūcinātajiem koka gulšņiem. Neatkārtojami pievilcīga smarža. Viena no tām, ko ielikt burciņā, cieši aizskrūvēt un tad izvilkt ziemā, kad degunam jāizdzīvo ar pudelīšu smaržām vien. Bet tagad ir vasara – laiks, kad vismaz pāris dienas jāizraujas ārpus pilsētas un jāatjauno kopš bērnības pabalējušās atmiņas par to, kā

  • smaržo siens
  • smaržo tikko pļauts siens
  • smaržo zeme pēc lietus
  • smaržo peonijas
  • smaržo baltās peonijas
  • smaržo jasmīns
  • smaržo sakarsušas liedaga smiltis
  • smaržo ož margrietiņas
  • smaržo priežu mežs ceļā uz jūru
  • smaržo lauku mājas bēniņos
  • smaržo veci, izbalējuši padomju laika žurnāli
  • smaržo tīra veļa izkārta ārā žāvēties
  • smaržo upe
  • smaržo ūdensrožu kāti…

… kā smaržo pilnīgi viss! Jo tās ir smaržas, kurām nekas nav jāpieliek vai jāatņem. Pati pilnība, pēc kurām jebkurš parfīms var tikai tiekties.

 

Foto ņemts internetā no Cliff Crego attēlu bankas.