Jūsu smaržu stāsti. Noras stāsts

Screen shot 2014-11-24 at 10.47.42 AM

2003. gadā strādāju vienā no tā brīža lielākajām tūrisma kompānijām, kas, līdzās dažnedažādiem pasaules apceļošanas galamērķiem, piedāvāja arī fanu braucienus uz Pasaules čempionātu hokejā. Togad hokeja karsēji devās uz Somiju. Latvijas spēles bija Turku, un ar vienu no daudzajiem autobusiem uz turieni devos arī es. Tas bija mans pirmais brauciens ar hokeja faniem, viens no pirmajiem ārzemju braucieniem kā grupas vadītājai, un vispār Turku biju bijusi tikai vienu reizi – tumsā! Uz “Red Hot Chili Peppers” koncertu, kas bija noticis tajā pašā arēnā, kur nu startēja latvju hokeja varoņi. Firma, kurā strādāju arī es, bija norezervējusi veselu prāmi, kas hokeja adrenalīna kāros klientus gan transportēja, gan izguldīja, kad prāmis pēc aptuveni 3 stundu brauciena bija piestājis ostā.

Turpceļā, palaižot tūristus brīvsolī pa prāmi, ieklīdu Tax Free veikalā. Tur netraucēti varēja izsmaržoties, bez liekas uzmanības, ne tā kā smalkajos Rīgas veikalos. Kenzo Parfum d’Ete – varbūt es tām pat biju par jaunu, bet mani šīs smaržas nelaida vaļā. Bet, Jēziņ, ar visu beznodokļu zonu, kurš tad atdod TĀDU naudu par smaržām?! Es to pilnīgi noteikti nevarēju atļauties. Noliku plakano, lapas formas testera pudelīti atpakaļ plauktā…

Neiedziļinoties detaļās – tas bija viens no smagākajiem braucieniem. Mums visiem – padsmit grupu vadītājiem, ceļojuma kuratoriem un priekšniecībai. Notika visi, nu tiešām VISI krenķi, kas vien ceļojot grupā var atgadīties. Vienā no grupām pat visļaunākais, ja saprotat, par ko runāju. Un tas viss mijās ar hokeja uzvarām un zaudējumiem, nakts ballītēm, neiedomājami komiskām situācijām, kādas nav svešas, kad satiekas alkohols, hokejs un atvaļinājums. Ar visu to profesionāli un ar godu tikām galā, un pēc pēdējās spēles, vēlu vakarā ripinājām uz Helsinkiem, kur prāmis jau mūs gaidīja, lai izguldītu, bet rīta agrumā startētu uz Tallinu. Salikām klientus pa kajītēm, devām norādījumus par nākamā rīta brokastīm, visbeidzot priekšnieks saaicināja visus grupu vadītājus savā kajītē, attaisīja pudeli un katram ielēja pa nelielam mēriņam. Kāds ieteicās – Paldies, Dievam, viss ir beidzies! Tas izraisīja krietnu izsmiešanos, šādu tādu jaunizceptu leģendu pārstāstīšanu un drīz visi devāmies gulēt. Neprātīgais hokeja maratons bija beidzies.

Lika pagaidīt!

Pienāca rīts, pusnomodā jutu, ka prāmis viegli šūpojas. Spriežot pēc pulksteņa, bijām braukuši aptuveni stundu. Izrādās mani bija pamodinājusi balss skaļrunī, kas kaut ko stāstīja… jā, kaut ko par prāmja tehniskajām problēmam… Pēc brītiņa balss paziņoja, ka prāmis spiests atgriezties Helsinku ostā. Atkal jau neiegrimstot sīkās detaļās – nu tik sākās – gatavais realitātes šovs (tolaik modē bija “Fabrikas”). Uzliec tik kameru un filmē – visplašākā emociju gamma. No “jē, ballīte turpinās!” līdz “es sūdzēšu jūs tiesā!”. Lai nu kā – problēmas bija nopietnas, šķiet, ka runa bija par dzenskrūvi. Tā bija situācija, kurā mēs neko mainīt nevarējām. Vārdu sakot – bija jāgaida jauns prāmis, tas pats, kas nupat ar citu hokeja fanu kravu jau bija devies uz Tallinu. Tātad turp un vēl atpakaļ. Tātad visa diena. Kāds melni pajokoja, par gaidāmo prāmi – “Estonia” dvīņubrāli. Cits jau klupa klāt recepcijas meitenēm ar neapmierinātību. Kas būtiski – toreiz nebija vēl nekādu Eiropas Savienības vai Šengenas privilēģiju – mūs no prāmja nost nelaida! Atgriežoties Helsinku ostā, prāmja Tax Free veikalu slēdza, toties uzsauca pusdienu bufeti ar vīnu un alu neierobežotā daudzumā, vai vismaz tik, cik uz prāmja atlicis. Visas deviņas stundas, ko pavadījām uz prāmja, trijatā ar vēl diviem kolēģiem pieslēdzāmies prāmja apkalpojošajam personālam, cik nu varējām, atbalstījām viņus un viņi mūs. Mierinājām tiesā sūdzētājus, skaidrojām klientiem situāciju un risinājumus, ziņojām jaunumus un saglabājām mieru uz klāja. Nupat jau tuvojās tas brīdis, kad Helsinku ostā vajadzēja ierasties prāmim – glābējam. Tikām uzaicināti kapteiņa apartamentos uz vakariņām, lai izteiktu mums personīgu pateicību, bet pēc tam pa dienesta ieeju ielaisti Tax Free veikalā – ar tekstu: “Kā pateicību par sadarbību varat izvēlēties sev vienu preci kā dāvanu. Bet dariet to ātri!” Tax Free zona joprojām bija slēgta.

Kolēģis vien uzmetis aci dzērieniem, paķēra telefonu un zvanīja sievai – par smaržām. Kolēģe mēģināja kaut ko no aromātiem vēl testēt, tomēr ātrumā paņēma kādu traki krāsainu un ovālu pudeli, kas tika piedāvāta kā jaunums. Man bija viegli. Es jau ļoti skaidri zināju, ko es gribu. Kamēr kolēģi vēl steidza izvēlēties, es jau stāvēju ar zaļo Kenzo Parfum d’Ete kārbiņu rokās.

Kopš tā laika tās ir bijušās manas mīļākās smaržas un par tām esmu saņēmusi visvairāk komplimentu gan no dāmām, gan kungiem. Vēlāk pāris reizes man tās uzdāvināja vīrs. Viņš vienmēr dāvina Ziemassvētkos smaržas, ja nevar izdomāt neko citu. Laba stratēģija, ne? Taču kopš Kenzo Parfum d’Ete  vairs netirgo, misija “Ziemassvētku dāvana” ir kļuvusi sarežģītāka, jo pašam ir kaut kas jāizvēlas.