Dzeja bez vārdiem. Meo Fusciuni

Pirmkārt, gribu pateikt paldies Meo Fusciuni smaržām par to, ka, pateicoties tām, man nācās pārlasīt Emīliju Dikinsoni. Viņas dzejas izlase man vienmēr bijusi plauktā, bet biju to tikai pāris reizes atvērusi. Šoreiz gan arī no vāka līdz vākam neizlasīju, jo Emīlijas angļu valoda nav nekāda jūtūbera valoda – tā ir veco laiku apputējusī angļu valoda, kuru pat katrs dzimis anglis nesaprastu. Enīvei, Emīlija ir lieliska, tāpat kā itāļu smaržu zīmols Meo Fusciuni. Bez tam, nav jāzina neviena svešvaloda, lai saprastu Meo Fusciuni dzejoļus, kas rakstīti ar smaržām.

Kā teikts zīmola fb profilā, tas “dzimis kā olfaktoru atmiņu mākslinieciska definīcija smaržu veidā un savienojoties Džuzepes Imprecabiles un Federikas Kastellāni dvēselēm.” Ja nu tomēr Meo būt īsts cilvēks, viņš, noteikti būtu ne tikai parfimērs, bet arī dzejnieks. Palasīsim, piemēram, dažas smaržu “rindiņas” no parfīma Notturno:

Rums, ananāss, tinte,

Āda, krustnagliņas,

Bērza tāss, ambra…

Neticami, bet katru šo smaržu noti tiešām iespējams sajust vienu pēc otras un tikai vēlāk tās visas sajaucas kopīgā noskaņā. Notturno aprakstā pieminēti dzejnieki – Rilke, Helderlīns, Cēlans, Neruda un Delakrūza. Tie visi atnākuši apciemot parfimēru kādā bezmiega naktī, lai iedvesmotu radīt šo brīnišķīgo, ambiento smaržu.

Man ir neliela fotokopēta grāmatiņa, kas veltīta Spirito aromātam, kurš tika prezentēts pagājušā gada Milānas māksliniecisko smaržu izstādē Esxcence. Meo Fusciuni stends bija viens no maniem favorītiem izstādē – ne tikai smaržu, bet arī noformējuma dēļ. Zemāk var aplūkot dažus momentfoto, kur starp smaržu pudelēm redzams arī Džuzepe jeb Meo, līdzīgs alķīmiķim, kurš atklājis zelta formulu.

Dikinsones dzeja ir tik smaržīga, ka varētu iedvesmot vēl tonnām aromātu. Nevar iedomāties labāku kompāniju par Emīliju brīdī, kad Meo sajutis “spēcīgu vēlēšanos tikt projām, aizbēgt uz kādu pavasara vai vasaras dienu…” Īpaši tagad, ziemas laikā, Spirito patiešām dod iespēju izrauties un brīdi pabūt vasarā. To smaržojot, jūties it kā atlaižoties vasarīgā saules pielietā pļavā, kas izstaro svaigu, spirgtu zaļumu. Izlasīsim nošu piramīdu, mēģinot iztēloties šo smaržu:

“Zirdzene*, kumelītes, burkāns, augi

Ciprese, mirte, izops, papīrs,

Ciedrs, vetivērija, muskuss,

Gajaka koksne, elemi sveķi, tonkas pupiņas.”

*Angļu valodā – angelica

Vai nav skaisti? Spirito aromāts ir precīzs un dzīvs, bet, ja tā būtu glezna, tad, tomēr ne reālistiska, bet impresionistiska. Varbūt Monē “Saulesgaismas efekts zem papelēm”.

Trīs aromātos, kuriem piešķirti kārtas numuri, Meo kavējas atmiņās par ceļojumiem, kuros atspoguļotas tādas brīnumainas vietas kā Stanbula, Šukrana un Sicīlija. Pateicoties manai iecienītajai vīģei, tieši 3#notta di viaggio kļūst par manu numur viens. No otras puses – es būtu gatava sekot Meo smaržīgajās pēdās vienalga uz kurieni tas mani vestu nākošajā ceļojumā.

Meo Fusciuni ir izcils neatkarīgās, radošās autorparfimērijas paraugs. Šie darbi man atgādina vēl citu smaržu dzejnieci – Ineki Rūlandi (Ineke Rühland, INEKE), par kuru arī esmu rakstījusi, tiem ir daudz kopīga arī ar Aista Mickevičiusa darbiem, kura zīmols FumparFum Vilnius smeļas iedvesmu dabā, mākslā un atmosfēriskās vietās.

Nav iespējams šeit apskatīt katru no “izlasītajiem” desmit aromātiem, bet bija vērts iepazīties ar katru. Pabeigšu šo ierakstu ar vēl vienu no maniem favorītiem, kuru sauc L’oblio. Tajā piedalās: vīraks, sausziede, īriss, matē tēja, tabaka, ozola ķērpis, sandals, koksne, pūderis un muskuss. Tieši pretēji nosaukumam (tulk. aizmirstība), šis nav aromāts, kuru var aizmirst. Nedaudz apputējis un pūderīgs tas paliek kopā ar mani daudzas stundas. Patiesi – ja ir kādas smaržas, kuras varētu nosaukt par melanholiskām, tad tās būtu L’oblio. Citāts no apraksta:

“… un, ja nu labāk būtu aizmirst nekā atcerēties?”